Bezgalīgais stāsts

Bastiānam sāka salt, jo mētelis bija viscaur izmircis un šeit augšā bija ļoti auksts. Papriekš vajadzēja sameklēt vietu, kur varētu ērtāk iekārtoties. Zēnam taču galu galā te nāksies palikt ilgu laiku. Cik ilgi — par to viņš sākumā nemaz nedomāja un nedomāja arī par to, ka viņu }au ļoti drīz sāks mocīt izsalkums un slāpes.

Bastiāns apstaigāja telpu.

Visapkārt stāvēja un mētājās dažnedažādas grabažas — plaukti, pilni aktu vākiem un sen vairs nelietotiem dokumentiem, kaudzēs sakrauti skolas soli, kuru pultis notraipītas ar tinti, statīvs, pie kura karājās ducis novecojušu ģeogrāfisko karšu, vairākas sienas tāfeles, kurām bija nolupusi melnā krāsa, sarūsējušas dzelzs krāsnis, nelietoja­mas vingrošanas ierīces, kā, piemēram, buks, kura ādas pārvalks bija tā saplaisājis, ka līda laukā polsterējums, pārsprāgušas medicīniskās bumbas, kaudze vecu, plankumainu paklāju, tālāk daži izbāzti dzīvnieki, pa pusei kožu saēsti, starp tiem liela pūce, klinšu ērglis un lapsa, visvisādas ķīmijas retortes un ieplaisājušas stikla kolbas, elektrī­bas mašīna, cilvēka skelets, kas iekārts tādā kā drēbju pakaramajā, un daudzas kastes un kārbas, piebāztas ar vecām burtnīcām un skolas grāmatām. Bastiāns -beidzot nolēma, ka izvēlēsies sev par mājvietu vecu vingrošanas paklāju kaudzi. Uz tās varēja izstiepties gluži kā uz dīvāna. Viņš pavilka to zem jumta lūkas, kur bija visgaišāk. Tuvumā, sakrautas cita uz citas, gulēja dažas pelēkas armijas segas, ļoti putekļainas, zināms, un sadriskātas, taču pilnīgi lietojamas. Bastiāns tās atnesa. Viņš noģērba slapjo mēteli un pakāra blakus ģindenim uz drēbju pakaramā. Nāves tēls mazlietiņ sašūpojās, taču Bastiānam no tā nebija bail. Varbūt tāpēc, ka zēns mājās jau bija pieradis pie līdzīgām lietām. Viņš noāva arī savus izmirkušos zābakus. Palicis vienās zeķēs, Bastiāns apsēdās turka pozā uz vingrošanas paklājiem un kā indiānis uzsedza uz pleciem pelēko segu. Blakus gulēja viņa soma — un grāmata vara krāsas iesējumā.

Bastiāns iedomājās par to, ka pārējiem tagad lejā klasē ir vācu valodas stunda. Varbūt viņi raksta sacerējumu par kādu neizsakāmi garlaicīgu tēmu.

Bastiāns paskatījās uz grāmatu.

— Gribētos zināt, kas notiek grāmatā, kamēr tā ir aizvērta,— viņš klusītiņām sev sacīja.— Protams, tajā ir iekšā tikai burti, kas nodrukāti uz papīra, un tomēr — kaut kam tur jānotiek, jo, tiklīdz es to atveru, tajā pēkšņi ir vesels stāsts. Tur uzrodas personas, kuras es vēl nepazīstu, un visneiedomājamākie piedzīvojumi, darbi un cīņas — un dažkārt tur ir vētras sabangotas jūras vai svešas zemes un pilsētas. Jā, tas viss grāmatā ir. Un tā, protams, ir jālasa, lai visu to piedzīvotu. Bet tas ir iekšā jau pirms tam. Gribētos zināt — kā tas var būt?

Un piepeši bija iestājies gluži vai svētsvinīgs mirklis.

Bastiāns iekārtojās ērtāk, paņēma grāmatu

Bezgalīgais stāsts,

atvēra pirmo lappusi un sāka lasīt.

I. Fantazijas pasaulei draud briesmas

Atkal diena aizvadīta, un visi Haules meža iemītnieki bija salīduši alās, ligzdās un paslēptuvēs.

Bija pusnakts; mūžseno, milzīgo koku galotnēs plosījās viesuļvētra. Stumbri, resni kā torņi, čīkstēja un vaidēja.

Pēkšņi cauri krūmiem zigzaglīnijā pazibēja vārga gaismiņa, drebē­dama apstājās vietu vietām, pacēlās gaisā, nosēdās uz kāda zara un tūliņ no jauna steidzās tālāk. Tā bija mirdzoša lode aptuveni rotaļu ^

bumbas lielumā, kas lēca gariem cilpieniem, lāgiem pieskardamās zemei, lāgiem uzlidodama atkal augšup. Taču tā nebija bumba.

Tā bija malduguns. Malduguns, kas pazaudējusi ceļu. Tātad tā bija nomaldījusies malduguns, un tas pat Fantāzijas pasaulē gadās ārkār­tīgi reti. Parasti tieši maldu gunis ir tās, kas nomaldina cilvēkus.

Apaļās gaismas vidū bija redzama maza, ārkārtīgi kustīga būtne, kas lēca un skrēja, cik vien jaudāja. Ne tā bija sieviņa, ne tas bija vīriņš, jo šādas atšķirības maldugunīm nepastāv. Labajā rokā tā turēja sīku, baltu karodziņu, kas plandīja nopakaļ. Tātad šī būtne, domājams, bija kāds ziņnesis vai sarunu vedējs.

Briesmas, ka tā ar saviem lidojošajiem lēcieniem tumsā varētu ieskriet koka stumbrā, nedraudēja, jo maldugunis ir neticami veiklas un žiglas un iespēj lēciena vidū mainīt virzienu. Tāpēc arī tā joņoja zigzagiem, kaut arī būtībā visu laiku devās uz priekšu noteiktā virzienā.

Līdz tam mirklim, kamēr tā nogriezās ap klinšu izcilni un izbijusies atsprāga atpakaļ. Mēli izkārusi kā mazs sunītis, malduguns sēdēja koka dobumā un brīdi prātoja, pirms uzdrošinājās doties tālāk, lai uzmanīgi paraudzītos ap klints stūri.