Bezgalīgais stāsts

Malduguns, līdz nāvei iztrūkusies, uzlūkoja ceļiniekus pēc kārtas.

—    Bet tad jau mēs ne mirkli vairs nedrīkstam kavēties!— viņa iesaucās un pielēca kājās.

—   Mēs tik un tā nupat gribējām doties tālāk,— sīkulis paskaid­roja.— Mēs tikai bijām piestājuši atpūsties, jo šeit, Haules mežā, valda necaurredzama tumsa. Bet tagad, kad jūs, Bluba, esat pie mums, jūs taču varat rādīt mums ceļu.

—   Tas nebūs iespējams!— malduguns iesaucās.— Es nevaru gaidīt tādu, kas jāj uz gliemeža, man ļoti žēl!

—    Bet tas ir sacīkšu gliemezis,— sīkulis paskaidroja, mazliet sarūgtināts.

—   Un bez tam — huhū,— lietuvēns pačukstēja,— mēs tev vien­kārši neteiksim, uz kuru pusi jāiet!

—   Kam jūs to sakāt?— klinšu grauzējs noņurdēja.

Un patiesi — malduguns citu sūtņu pēdējos vārdus nemaz vairs nebija dzirdējusi, jo lēca jau gariem cilpieniem cauri mežam prom.

—   Nekas,— sacīja sīkulis Ikiks, atgrūzdams savu sarkano cilindru uz pakauša,— kā ceļa rādītāja malduguns varbūt tomēr nebūtu pati piemērotākā.

Un viņš ielēca savam sacīkšu gliemezim seglos.

—   Man arī labāk patiktu, ja mēs katrs ceļotu uz savu roku,— lie­tuvēns pavēstīja un, klusu iesaucies «huhū!», aicināja šurp savu sikspārni.— Es taču galu galā lidoju!

Un — ivikts!— viņš bija prom.

Klinšu grauzējs nodzēsa apmetnes ugunskuru, vienkārši ar delnu dažas reizes pa to paplikšķinādams.

—    Man arī tā labāk,— tumsā atbalsojās viņa čīkstēšana,— nebūs jāuzmanās, ka nenorullēju kādu sīko plakanu.

Un tad, sprakšķiem un brākšķiem skanot, viņš ar savu vareno klinšu velosipēdu ņēma un iebrauca krūmos. Reižu reizēm klinšu grauzējs dobji atsitās pret kādu dižkoku, kaut kas nočirkstēja un nočīkstēja. Pamazām rīboņa noklusa tumsā.

Sīkulis Ikiks palika viens pats. Viņš saņēma smalko sudraba diega pavadu un sacīja:

—   Nekas, gan redzēsim, kurš nonāks galā pirmais. Nū, manu vecīt, nū!— Viņš paklikšķināja ar mēli.

Un tad nebija dzirdams nekas vairāk kā viesuļvētra, kas plosījās Haules meža galotnēs.

Tuvumā torņa pulkstenis sita deviņi.

Bastiāna domas tikai negribīgi atgriezās īstenībā. Viņš bija priecīgs, ka «Bezgalīgajam stāstam» ar pulksteni nav nekāda sakara.

Zēnam nepatika grāmatas, kurās īgnā un gaudulīgā intonācijā tika stāstīti gluži ikdienišķi notikumi no gluži ikdienišķu cilvēku gluži ikdienišķas dzīves. Tā visa bija atliku likām īstenībā, kāpēc lai par to vēl lasītu? Turklāt Bastiāns kļuva neiecietīgs, tiklīdz manīja, ka viņam kāds mēģina kaut ko iestāstīt. Un šāda veida grāmatās vairāk vai mazāk skaidri vienmēr notika zināma iestāstīšana.

Bastiāns sevišķi jūsmoja par grāmatām, kuras bija aizraujošas, jautras vai kuras modināja sapņus, par grāmatām, kurās izgudrotiem tēliem gadījās pasakaini piedzīvojumi un kuras lasot varēja iztēloties visu ko.

To Bastiāns spēja — varbūt tas bija vienīgais, ko zēns spēja pa īstam: kaut ko iztēloties tik skaidri, ka viņš to gandrīz vai redzēja un dzirdēja. Stāstīdams pats sev savus stāstus, Bastiāns dažkārt aizmirsa visu, kas bija ap viņu, un tikai beigās pamodās it kā no sapņa. Un šī grāmata šajā ziņā ļoti līdzinājās viņa paša stāstiem! Lasot zēns bija ne tikai dzirdējis resno stumbru čīkstēšanu un vēja brāzmas koku galotnēs, bet arī atšķirīgās četru dīvaino sūtņu balsis, jā, viņš pat iedomājās, ka sajūt sūnu un meža zemes smaržu.

Lejā klasē tagad drīz sāksies dabaszinību stunda, kas lielākoties tika aizvadīta, uzskaitot ziedkopas un putekšnīcas. Bastiāns bija priecīgs, ka sēž šeit augšā, paslēptuvē, un var lasīt. Šī grāmata man ir tieši kā radīta, viņš nodomāja, tā ir īstā!

Nedēļu vēlāk mazais lietuvēns Vušvusūls pirmais sasniedza mērķi. Vai, pareizāk sakot, viņš jutās pārliecināts, ka ir pirmais, jo bija taču lidojis pa gaisu.

Ap saules rieta laiku, kad mākoņi vakara debesīs līdzinājās izlijušam zeltam, mazais lietuvēns pamanīja, ka viņa sikspārnis jau lido pāri Labirintam. Tā sauca kādu plašu līcļzenumu, kas sniedzās no pamales līdz pamalei un kas nebija nekas cits kā viens vienīgs liels puķu dārzs, pilns reibinošu smaržu un pasakainu krāsu. Starp krūmiem, dzīvžogiem, pļavām un dobēm ar neparastākajiem un retākajiem ziediem stiepās plati ceļi un šauras taciņas, tik meistarīgi izkārtotas un kupli sazarotas, ka visi šie apstādījumi darīja Labirintu neiedomājami plašu. Protams, Labirints bija ierīkots tikai rotaļām un izpriecām, nevis lai kādu pakļautu nopietnām briesmām vai pat aizsargātos no uzbrucējiem. Tādam nolūkam tas nebūtu derējis, un šāda aizsardzība Bērnišķajai ķeizarienei nemaz nebija vajadzīga. Visā bezgalīgajā Fantāzijas valstībā nebija neviena, no kura viņai būtu jāaizsargājas. Tam bija kāds iemesls, kuru mēs drīz vien uzzināsim.