Bezgalīgais stāsts

—    Baidos, ka ne, — sīkulis nopīkstējās, — nāksies ilgi gaidīt. Te … kā lai to pasaka . . . radies nenormāls ziņnešu pieplūdums.

—   Huhū . ..— ievaidējās lietuvēns,— kā tā?

—   Vislabāk būs, ja jūs to visu apskatīsieties pats,— sīkulis čivināja.— Nāciet, mīļais Vušvusūl, nāciet!

Viņi abi divi devās ceļā.

Galvenais ceļš, kas, kļūdams arvien šaurāks, veda spirāles veidā apkārt Ziloņkaula tornim uz augšu, bija stāvgrūdām pilns ar visneparastākajiem radījumiem. Milzīgi, turbāniem rotāti džini, nie­cīgi gnomi, trīsgalvu troļļi, bārdaini rūķīši, mirdzošas fejas, fauni ar āža kājām, meža sieviņas ar zeltcirtainiem matiem, spīguļojoši sniega gari un neskaitāmas citas būtnes virzījās pa ceļu augšā un lejā, stāvēja grupās cits pie cita un klusītiņām sarunājās vai mēmi tupēja uz zemes, sērīgi nodūruši skatienu.

To ieraudzījis, Vušvusūls apstājās.

—   Huhū!— viņš nodvesās.— Kas tad te noticis? Ko viņi visi še dara?

—   Tie ir ziņneši,— Ikiks klusītiņām paskaidroja,— ziņneši no visiem Fantāzijas novadiem. Un visi viņi nāk ar to pašu vēsti, ko mēs. Es jau ar daudziem esmu runājis. Šķiet, ka visur uzbrukušas tās pašas briesmas.

Lietuvēns gari un kunkstoši nopūtās.

—    Un vai ir zināms, kas tas ir un no kurienes ceļas?— viņš vaicāja.

—   Baidos, ka ne. Neviens to nespēj izskaidrot.

—   Un Bērnišķā ķeizariene pati?

—   Bērnišķā ķeizariene ir slima . . .— sīkulis klusiņām sacīja. — Ļoti, ļoti slima. Varbūt tas ir par iemeslu neaptveramajai nelaimei, kas piemeklējusi Fantāziju. Taču līdz šim neviens no daudzajiem ārstiem, kas sapulcējušies tur augšā, pils teritorijā pie Magnolijas paviljona, vēl nav spējis noskaidrot, ar ko viņa saslimusi un kā šī slimība ārstējama. Neviens nezina zāles.

—  Tā . . . huhū … ir katastrofa,— lietuvēns nomākts sacīja.

—  Jā,— sīkulis atbildēja,— tā tas ir.

Šajos apstākļos Vušvusūls pagaidām nemaz nelika sevi pieteikt Bērnišķajai ķeizarienei.

Divas dienas vēlāk, starp citu, ieradās malduguns Bluba, kas, protams, bija aizsteigusies nepareizā virzienā un tāpēc apmetuši milzu līkumu.

Un beigu beigās — vēl pēc trim dienām — ieradās arī klinšu grauzējs Pjernrahcarks. Viņš bija atstampājis kājām, jo pēkšņā milzu izsalkuma lēkmē bija apēdis savu akmens velosipēdu — tā sakot, ceļamaizes vietā.

Ilgās gaidīšanas laikā visi četri atšķirīgie ziņneši sirsnīgi sadraudzējās un arī vēlāk palika kopā.

Bet tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

II. Atreja aicinašana

Ārkārtēji notikumi, bēdas un prieki, kas piemekleja Fantaziju, parasti tika apspriesti Ziloņkaula lielajā troņzālē, tā atradās pils teritorijā tikai dažus stāvus zem Magnolijas paviljona.

Tagad šo apaļo, plašo telpu pildīja klusinātu balsu murdoņa. Visas fantastiskās valstības četri simti deviņdesmit deviņi labākie ārsti bija sapulcējušies kopā un, sastājušies lielākās vai mazākās grupās, rāmi dudināja vai sačukstējās cits ar citu. Ikviens no viņiem bija apmeklējis Bērnišķo ķeizarieni — cits pirms laba laika, cits pavisam nesen — un katrs bija mēģinājis viņai ar savu māku palīdzēt. Taču nevienam tas

nebija izdevies, neviens nepazina viņas slimību un tās cēloni, neviens nezināja, l<ā varētu izārstēt sirdzēju. Un piecsimtais, visslavenākais no visiem Fantāzijas ārstiem, par kuru klīda leģendas, ka nav tāda ārstniecības auga, tāda burvju līdzekļa un tāda noslēpuma dabā, ko viņš nepazītu, jau vairākas stundas uzturējās pie slimnieces, un visi nepacietībā gaidīja izmeklēšanas rezultātus.

Šādu sanākšanu, protams, nedrīkst iedomāties kā cilvēku ārstu kongresu. Kaut arī Fantāzijas pasaulē bija ļoti daudz būtņu, kas pēc sava ārējā veidola vairāk vai mazāk atgādināja cilvēkus, taču bija vismaz tikpat daudz arī to, kas līdzinājās dzīvniekiem vai vispār pilnīgi citādi veidotām būtnēm. Cik raibs un atšķirīgs bija ziņnešu pūlis, kas drūzmējās laukā, tikpat atšķirīga sabiedrība bija arī šeit zālē. Te bija rūķu ārsti ar baltu bārdu un kupri, bija feju ārstes ar zilsidraboti vizuļojošiem tērpiem un mirdzošām zvaigznēm matos, bija ūdensvīri ar resniem vēderiem un peldplēvēm starp roku un kāju pirkstiem (viņiem speciāli bija uzstādītas sēdvannas), taču bija arī baltas čūskas, saritinājušās uz garā galda zāles vidū, bija bišu elfi, pat burvji, vampīri un spoki, kas visā visumā nebija uzskatāmi par īpašiem labdariem un veselības veicinātājiem.

Lai izprastu pašu pēdējo klātbūtni, ir katrā ziņā nepieciešams zināt:

Bērnišķā ķeizariene tika uzskatīta — kā jau norāda viņas tituls — par visas bezgalīgās fantastiskās valstības neskaitāmo zemju valdnieci, taču patiesībā viņa bija daudz vairāk nekā valdniece vai, pareizāk sakot, kaut kas gluži cits.

Viņa nevaldīja, viņa nekad nebija likusi lietā vai izmantojusi savu varu, viņa neko nepavēlēja un nevienu netiesāja, nekad nekur neiejaucās, un nekad viņai nevajadzēja aizstāvēties pret uzbrucējiem, jo nevienam nebūtu ienācis prātā pret viņu sacelties vai nodarīt viņai ko ļaunu. Bērnišķās ķeizarienes priekšā visi bija vienādi.

Viņa tikai bija, taču bija kādā īpašā veidā: viņa bija visas Fantāzijas dzīvības centrs.