Bezgalīgais stāsts

Purpura bifeļi bija aptuveni divtik lieli kā parastie vērši vai govis, tiem bija gara, zīdaini spīdīga, purpursārta spalva un vareni ragi, kuru gali bija asi un cieti kā dunči. Visā visumā šie bifeļi bija miermīlīgi, taču, kad sajuta briesmas vai pret sevi vērstu uzbrukumu, varēja kļūt bīstami kā dabas stihija. Neviens, izņemot zaļādaiņus, neuzdrošinātos medīt šos zvērus — un viņi turklāt to darīja vienīgi ar loku un bultām. Zaļādaiņi deva priekšroku bruņnieciskai cīņai, un bieži vien gadījās, ka nevis dzīvniekam, bet pašam medniekam vajadzēja šķirties no dzīves. Šī tauta mīlēja un godāja purpura bifeļus un uzskatīja, ka iegūst tiesības viņus nogalināt, tikai likdami uz spēles paši savu dzīvību.

Līdz šai zemei vēl nebija nonākusi ziņa par Bērnišķās ķeizarienes slimību un likteni, kas apdraudēja visu Fantāziju. Sen jau nekādi ceļinieki nebija iegriezušies zaļādaiņu telšu apmetnē. Zāle auga sulīgāka nekā jebkad agrāk, dienas bija gaišas un naktis zvaigžņu pilnas. Viss likās esam kārtībā.

Taču kādu dienu telšu apmetnē uzradās kāds vecs melnais kentaurs ar baltiem matiem. No viņa spalvas pilēja sviedri, izskatījās, ka viņš ir līdz nāvei noguris, viņa bārdainā seja bija izkāmējusi un novārgusi. Galvā viņam bija savāda platmale no meldru pinuma un ap kaklu ķēde, kurā karājās liels zelta amulets. Tas bija Kairons.

Viņš stāvēja brīvā laukuma vidū, kuru ieskāva teltis arvien plašākos un plašākos lokos,— tur, kur vecākie sapulcējās uz ap­spriedēm vai arī kur svētku dienās tika dejotas dejas un dziedātas senas dziesmas. Kairons gaidīdams raudzījās apkārt, taču visriņķī drūzmējās vienīgi ļoti vecas sievietes, sirmgalvji un gluži mazi bērni, kas ziņkārīgi noskatījās atnācējā. Viņš nepacietīgi dīžājās ar kājām.

—    Kur ir mednieki un mednieces?— kentaurs nosprauslājās, noņēma platmali un noslaucīja sev pieri.

Kāda blonda sieviete ar zīdaini uz rokām atbildēja:

—   Visi aizgājuši medībās. Viņi atgriezīsies tikai pēc trim četrām dienām.

—   Vai Atrejs arī ir kopā ar viņiem?— kentaurs vaicāja.

—  Jā, svešiniek, bet kā tu viņu pazīsti?

—   Es viņu nepazīstu. Atvediet viņu šurp!

—    Svešiniek,— ierunājās kāds vecs vīrs ar spieķi,— viņš nāks nelabprāt, jo šodien ir viņa medības. Tās sākas ar saules rietu. Vai tu zini, ko tas nozīmē?

Kairons papurināja savas krēpes un padīžājās ar kājām.

—   To es nezinu, un tam arī nav nekādas nozīmes, jo viņu tagad gaida svarīgāks uzdevums. Jūs pazīstat šo zīmi, kas man kaklā. Tātad atvediet viņu šurp!

—   Mēs redzam dārglietu,— sacīja kāda jauna meitene,— un mēs zinām, ka tu nāc no Bērnišķās ķeizarienes. Bet kas tu esi?

—    Mani sauc Kairons,— norūca kentaurs,— ārsts Kairons, ja jums tas kaut ko izsaka.

Kāda salīkusi veca sieva izspraucās uz priekšu un sauca:

—   Jā, tā ir taisnība. Tagad es atceros. Es viņu jau vienreiz esmu redzējusi, kad biju vēl jauna. Viņš ir pats slavenākais un dižākais ārsts visā Fantāzijā!

Kentaurs pamāja večiņai ar gfklvu.

—    Paldies, kundze,— viņš sacīja,— un tagad varbūt kāds no jums būs tik laipns un atvedīs beidzot šo Atreju. Laika nav daudz. Ir apdraudēta Bērnišķās ķeizarienes dzīvība.

—    Es to izdarīšu!— pieteicās maza meitenīte, kas bija varbūt piecus sešus gadus veca.

Viņa aizskrēja prom, un dažus mirkļus vēlāk bija redzams, kā viņa starp teltīm aizaulekšo neapseglotā zirgā.

—   Beidzot!— kentaurs norūcās un bezsamaņā sabruka.

Atguvis sajēgu, Kairons sākumā nesaprata, kur nonācis, jo

visapkārt valdīja tumsa. Tikai mazpamazām viņš aptvēra, ka atrodas plašā teltī un guļ uz mīkstas kažokādas segas. Šķita, ka ir nakts, pa spraugu cauri durvju priekškaram ielauzās ugunskura šaudīgā gaisma.

—    Svētā pakava nagla!— viņš nomurmināja, mēģinādams piecel­ties.— Cik ilgi es šeit jau guļu?

Durvju priekškara spraugā parādījās kāda galva, tad atkal nozuda, un pēc tam kāda balss sacīja:

—  Jā, liekas, viņš ir pamodies.

Pēcāk durvju priekškars tika pavilkts vaļā, un ienāca zēns, aptuveni gadus desrfut vecs. Kājās viņam bija garas bikses un apavi no mīkstas bifeļu ādas. Viņa ķermeņa augšdaļa bija kaila, tikai ap pleciem apmests purpursarkans mētelis, kas acīmredzot austs no bifeļu spalvas un sniedzās līdz zemei. Viņa garie, zilganmelnie mati pakausī bija sasieti ar ādas saitēm. LIz zēna pieres un vaigu olīvzaļās ādas bija uzzīmēti ar baltu krāsu daži vienkārši ornamenti. Viņa tumšās acis dusmīgi zvēroja pretī nelūgtajam viesim, taču citādi viņa vaibstos nebija samanāms ne mazākais jūtu saviļņojums.

—    Ko tu gribi no manis, svešiniek?— viņš jautāja.— Kāpēc esi ienācis manā teltī? Un kāpēc tu izjauci manas medības? Ja es šodien būtu nogalinājis lielo bifeli — un mana bulta jau atradās uz stiegras, kad tiku pasaukts,— es rīt būtu kļuvis par mednieku. Tagad man jāgaida vesels gads. Kāpēc?

Vecais kentaurs apmulsis blenza viņā.

—   Vai tas nozīmē, ka tu esi Atrejs?— viņš beidzot izdabūja pār lūpām.

—  Jā, svešiniek.

—   Bet varbūt ir vēl kāds cits, kāds pieaudzis virs, pieredzējis mednieks šajā vārdā?

—   Nē, Atrejs esmu es — un neviens cits.

Vecais Kairons atslīga atpakaļ savā guļvietā un elsa: