Bezgalīgais stāsts

Viņš bija tas, ko senākos laikos dēvēja par kentauru. Līdz gurniem viņam bija cilvēka augums, tālāk tas pārauga zirga ķermeni. Taču Kairons bija tā saucamais melnais kentaurs. Viņš bija ieradies no ļoti

tāla novada, kas atradās tālu, tālu dienvidos. Tāpēc viņa cilvēkam līdzīgā daļa bija melnkoka krāsā, vienīgi viņa galvas mati un bārda bija balta un sprogaina, turpretī zirga ķermenis bija svītrains kā zebrai. Kaironam galvā bija savāda platmale no meldru pinuma. Ap kaklu viņam ķēdē karājās liels zelta amulets, uz kura bija redzamas divas čūskas — viena gaiša un otra tumša —, kas, iekodušās viena otrai astē, veidoja ovālu.

Bastiāns pārsteigts apstājās. Viņš * aizvēra grāmatu — protams, tālredzīgi atstādams pirkstu starp lapām,— un vēlreiz rūpīgi aplū­koja iesējumu. Tur taču bija abas čūskas, kas iekodušās viena otrai astē un izveido ovālu! Ko gan šis neparastais simbols varētu nozīmēt?

Fantāzijā ikviens zināja, ko šis medaljons nozīmē: to nēsāja tas, kas pildīja Bērnišķās ķeizarienes uzdevumu un drīkstēja viņas vārdā rīkoties tā, it kā viņa pati atrastos blakus.

Runāja, ka tas nēsātājam dod noslēpumainu spēku, kaut arī neviens skaidri nezināja — kādu. Tā vārdu zināja ikviens: AURINS.

Bet daudzi, kas baidījās šo vārdu izrunāt, to sauca par «dārglietu» vai arī par «karekli», vai vienkārši par «rotu».

Tātad arī grāmatai bija Bērnišķās ķeizarienes zīme!

Čuksti pāršalca pāri zālei, un atskanēja daži izbrīna saucieni. Sen jau vairs nebija piedzīvots, ka dārglieta būtu kādam uzticēta.

Kairons dažas reizes pieklaudzināja ar nagiem pie zemes, kamēr satraukums norima, tad zemā balsī sacīja:

—   Draugi, lai jūs tas nepārsteidz,— es nēsāšu AURINU vien īsu brīdi. Esmu tikai starpnieks. Drīz es nodošu «rotu» kādam cienīgā­kam nēsātājam.

Visi aizturēja elpu, zālē iestājās nāves klusums.

—   Es nepūlēšos mazināt mūsu sakāvi ar skaistiem vārdiem,— Kai­rons turpināja.— Mēs visi esam bezspēcīgi Bērnišķās ķeizarienes slimības priekšā. Mēs tikai zinām, ka līdz ar šo slimību sākusies Fantāzijas bojāeja. Vairāk mēs neko nezinām. Pat ne to, vai vispār ir ārstu spēkos viņu glābt. Taču iespējams — un es ceru, ka neviens no jums neapvainosies, ja es to atklāti pateikšu, — iespējams, ka mums, kas esam te sapulcējušies, nav pilnīgi visu zināšanu, visas gudrības. Tā pat ir mana pēdējā un vienīgā cerība, ka šajā bezgalīgajā valstībā kaut kur ir kāda būtne, kas gudrāka par mums, kas varētu mums sniegt padomu un palīdzību. Taču tas ir tikai minējums. Lai kur arī būtu meklējama glābiņa iespēja, viens ir skaidrs: lai šo iespēju atrastu, ir vajadzīgs pēdu dzinējs, kurš spētu atklāt ceļus necaurejamajā un kurš nenobītos ne no kādām briesmām un grūtībām, vienvārdsa­kot — ir vajadzīgs varonis. Un Bērnišķā ķeizariene man pateica, kā sauc šo varoni, kuram viņa uztic savu un visu mūsu likteni: viņa vārds ir Atrejs, un viņš dzīvo Zāles jūrā aiz Sidraba kalniem. Viņam es nodošu AURINU un viņu sūtīšu Lielajā meklējumā. Tagad jūs zināt visu.

Un, to pateicis, vecais kentaurs, soļiem rībot, atstāja zāli.

Palikušie apjukuši lūkojās cits citā.

—   Kā sauca šo varoni?— viens prasīja.

—   Atrejs — vai kaut kā līdzīgi,— otrs sacīja.

—   Nekad neesmu par viņu dzirdējis!— trešais atbildēja. Un visi četri simti deviņdesmit deviņi ārsti noraizējušies šūpoja galvu.

Torņa pulkstenis sita desmit. Bastiāns brīnījās, cik ātri pagājis laiks. Klasē ikviena stunda zēnam parasti šķita gara kā maza mūžība. Lejā tagad bija vēsture pie Drēna kunga — kalsnēja, parasti saīguša vīra, kas ar sevišķi lielu labpatiku padarīja Bastiānu visu acīs smieklīgu, jo zēns gluži vienkārši nespēja paturēt galvā gadskaitļus, kuros notikušas kaujas, visvisādu cilvēku dzimšanas datumus un valdīšanas laiku.

Zāles jūra, kas atradās aiz Sidraba kalniem, bija tālu prom no Ziloņkaula torņa — daudzu, daudzu dienu ceļā. Tā bija prērija, kas patiešām bija tik plaša, liela un līdzena kā jūra. Sulīga zāle kuploja cilvēka augumā, un, līdzko tai pāri pārskrēja vējš, līdzenumā sacēlās viļņi kā okeānā, un tie šalkoja kā ūdens.

Tautu, kas šeit dzīvoja, sauca par «zāles ļaudīm» vai «zaļādai- ņiem». Viņiem bija zilganmelni mati, kurus ari vīrieši nēsāja garus un dažkārt bizēs sasietus, un viņu āda bija tumši zaļa, ar mazliet brūnganu nokrāsu — kā olīvām. Viņi dzīvoja ārkārtīgi pieticīgu, disciplinētu un sūru dzīvi, un viņu bērni — kā zēni, tā meitenes — tika audzināti drosmīgi, augstsirdīgi un lepni. Viņiem vajadzēja mācīties izciest svelmi, aukstumu un lielu trūkumu, un viņiem vajadzēja pierādīt savu drosmi. Tas bija nepieciešams, jo zaļādaiņi bija mednieku tauta. Visu, kas dzīvei nepieciešams, viņi vai nu pagatavoja

no cietas, šķiedrainas prēriju zāles, vai ari ieguva to no purpura bifeļiem, kas klaiņoja milzu baros pa Zāles jūru.