Lidodams uz sava sikspārņa pilnīgi bez skaņas pāri šim ziedu Labirintam, mazais lietuvēns varēja novērot ari visdažādākos retos dzīvniekus. Nelielā klajumā starp ceriņiem un zeltlijām vakara saulē rotaļājās pulciņš jaunu vienradžu, un Vušvusūlam pat šķita, ka viņš zem kādas milzīgas zilās pulkstenītes būtu redzējis ligzdā slaveno putnu feniksu, taču pilnīgi pārliecināts viņš nebija un griezties atpakaļ un vēlreiz skatīties ari negribēja, lai nezaudētu laiku. Jo tagad jau mazā lietuvēna priekšā Labirinta vidū pasakaini baltā mirdzumā iznira Ziloņkaula tornis, Fantāzijas pasaules sirds un Bērnišķās ķeizarienes miteklis.
Tam, kas šo vietu nekad nav redzējis, vārds «tornis», iespējams, varētu radīt aplamu priekšstatu par kaut ko līdzīgu baznīcas vai pils tornim. Ziloņkaula tornis bija tik liels kā vesela pilsēta. Pa gabalu tas izskatījās kā smails, augsts kalna konuss, kurš savīts uz riņķi kā gliemeža mājoklis un kura augstākais punkts atrodas mākoņos. Tikai pienākot tuvāk, varēja redzēt, ka šī milzīgā cukurgalva veidota no neskaitāmiem torņiem, tornīšiem, kupoliem, jumtiem, erkeriem, terasēm, vārtu arkām, kāpnēm un balustrādēm, kas saliktas cita citā un cita virs citas. Tas viss bija no visbaltākā Fantāzijas ziloņkaula, un katra atsevišķā daļa bija izstrādāta ar prasmi, kas liecināja par augstu meistarību.
Visās šajās celtnēs dzīvoja galms, kas bija ap Bērnišķo ķeizarieni,— kambarkungi un kalpones, zintnieces un zvaigžņu tulki, burvji un āksti, sūtņi, pavāri un akrobāti, virves dejotājas un stāstu stāstītāji, heroldi, dārznieki, sargi, skroderi, kurpnieki un alķīmiķi. Un pašā augšā, varenā torņa visaugstākajā smailē, kādā paviljonā, kas atgādināja baltas magnolijas pumpuru, dzīvoja Bērnišķā ķeizariene. Dažu labu nakti, kad pilnmēness spīdēja zvaigžņotajās debesīs sevišķi krāšņs, ziloņkaula lapas plaši atvērās un uzplauka burvīgā ziedā, kura vidū sēdēja Bērnišķā ķeizariene.
Mazais lietuvēns ar savu sikspārni nosēdās uz kādas no zemākajām terasēm, tur, kur bija jājamdzīvnieku stallis. Kāds laikam bija Vušvusūla ierašanos pieteicis, jo viņu uzreiz sagaidīja pieci ķeizariskie zvērkopji, kas palīdzēja viņam nokāpt no segliem, paklanījās viņa priekšā un tad klusēdami pasniedza viesim ceremoniālo apsveicināšanās dzērienu. Vušvusūls tikai mazlietiņ pielika ziloņkaula kausu pie lūpām, lai izpildītu rituālu, un atdeva to atpakaļ. Ikviens no apkopējiem arī iedzēra pa malkam, tad vēlreiz paklanījās un veda sikspārni uz stalli. Tas viss notika, nepārmijot ne vārda.
Nonācis stallī, sev paredzētajā vietā, sikspārnis nepieskārās ne barībai, ne dzērienam, bet gan tūliņ pat saritinājās, iekarinājās savā āķī ar galvu uz leju un iegrima dziļā pārguruma miegā. Mazais lietuvēns bija no viņa prasījis mazlietiņ par daudz. Kopēji lika to mierā un izgāja uz pirkstgaliem laukā.
Šajā stallī, starp citu, bija vēl daudzi citi dzīvnieki, uz kuriem bija šurpu atjāts: viens sārts un viens zils zilonis, milzīgs putns grifs, kura ķermeņa priekšdaļa līdzinājās ērglim un aizmugurējā lauvam, balts, spārnots zirgs, kura vārds kādreiz bija zināms arī ārpus Fantāzijas, bet tagad ir aizmirsts, daži lidojoši suņi, arī vēl pāris citu sikspārņu, pat spāres un tauriņi sevišķi maziem jātnieciņiem. Tālākajās staļļu celtnēs bija vēl citi jājamdzīvnieki, kas nelidoja, bet gan skrēja, līda, lēca vai peldēja. Un katram bija īpaši kopēji, kas tos aprūpēja un aptecēja.
Ja viss būtu kā parasti, šeit patiesībā vajadzētu skanēt ievērojamam balsu jūklim: rūkšanai, spiegšanai, pogošanai, pīkstēšanai, kurkstēšanai un tarkšķēšanai. Taču šoreiz valdīja pilnīgs klusums.
Mazais lietuvēns joprojām stāvēja tajā pašā vietā, kur viņu bija atstājuši kopēji. Vušvusūls pēkšņi sajutās nomākts un mazdūšīgs, īsti nezinādams — kāpēc. Ari viņš bija ļoti, ļoti noguris no garā ceļa. Un pat apziņa, ka viņš ieradies pirmais, nespēja viņu uzmundrināt.
— Sveicināti,— mazais lietuvēns piepeši izdzirdēja pīkstošu bal- stiņu,— vai tas nav draugs Vušvusūls? Cik labi, ka arī jūs beidzot esat šeit!
Lietuvēns atskatījās, un viņa acis no brīnumiem iegailējās kā mēnestiņi, jo uz kādas balustrādes, nevērīgi atspiedies pret ziloņkaula puķupodu, stāvēja sīkulis Ikiks un māja ar savu sarkano cilindru.
— Huhū!— lietuvēns apjucis noelsās vienreiz un pēc brītiņa otrreiz:— Huhū!— Nekas jēdzīgāks viņam gluži vienkārši nenāca prātā.
— Abi pārējie līdz šim vēl nav redzēti,— sīkulis paskaidroja.— Es šeit esmu jau kopš vakarrīta.
— Kā . . . huhū … kā tas ir iespējams?— lietuvēns vaicāja.
— Kāpēc gan ne,— sīkulis sacīja, nelielā pārākuma izteiksmē pasmaidīdams,— es taču jums teicu, ka man ir sacīkšu gliemezis.
Lietuvēns ar mazo, sārto roķeli pakasīja melno, biezo spalvu sev uz galvas.
— Man tūliņ jātiek pie Bērnišķās ķeizarienes,— viņš raudulīgā balsī pavēstīja.
Sīkulis domīgi paskatījās uz viņu.
— Hm, es, redziet, jau vakar pieteicos,— viņš sacīja.
— Pieteicāties?— lietuvēns brīnījās.— Vai tad nevar tikt pie viņas uzreiz?