Bezgalīgais stāsts

Un ikviena radība, laba vai ļauna, skaista vai atbaidoša, jautra vai nopietna, dumja vai gudra, visi, visi spēja eksistēt tikai caur viņas esību. Bez viņas nekās nevarētu pastāvēt, tāpat kā nevarētu pastāvēt tāds cilvēka ķermenis, kuram nebūtu sirds.

Bērnišķās ķeizarienes noslēpumu neviens nespēja pilnībā izprast, taču visi zināja, ka tā tas ir. Un tāpēc visas radības šajā valstībā viņu vienlīdz cienīja un visi vienlīdz satraucās par viņas dzīvību. Jo

Bērnišķas ķeizarienes nave vienlaikus butu gals viņiem visiem, ta būtu neizmērojamās Fantāzijas valstības bojāeja.

Bastiāna domas novirzījās.

Viņš pēkšņi atkal iztēlojās acu priekšā garo gaiteni klīnikā, kur tika operēta mamma. Zēns kopā ar tēvu bija sēdējis daudzas stundas pie operāciju zāles un gaidījis. Ārsti un žēlsirdīgās māsas bija skraidījušas šurpu turpu. Kad tēvs tika pajautājis, kā klājas mammai, viņš vienmēr bija saņēmis izvairīgas atbildes. Šķita, ka neviens īsti nezina, kāds tad ir viņas stāvoklis. Tad beidzot atnāca baltā virssvārcī tērpies plikgalvis, kas izskatījās noguris un bēdīgs. Viņš pavēstīja, ka visas pūles bijušas veltas, un izteica nožēlu. Vīrs paspieda abiem roku un nomurmināja «sirsnīgas līdzjūtības» vārdus.

Pēc tam Bastiāna un tēva attiecības bija kļuvušas pilnīgi citādas.

Ne ārēji. Bastiānam bija viss, ko vien varēja vēlēties,— velosipēds ar trim ātrumiem, elektriskais dzelzceļš, daudzas vitamīnu tabletes, piecdesmit trīs grāmatas, viens zeltainais kāmis, akvārijs ar siltūdens zivīm, mazs fotoaparāts, seši dārgi kabatas naži un viss cits iespēja­mais. Taču īstenībā tas viņam neko sevišķu nenozīmēja.

Bastiāns atcerējās, ka agrāk tēvs ar viņu labprāt bija dzinis jokus. Dažkārt viņš pat bija stāstījis vai lasījis priekšā visvisādus stāstus. Bet kopš mātes nāves tas bija pagaisis. Bastiāns nespēja ar tēvu sarunāties. Šķita, ka viņam apkārt būtu izaudzis neredzams mūris, cauri kuram neviens nevarēja izlauzties. Tēvs nekad nerājās un nekad neuzslavēja. Arī kad Bastiāns palika uz otru gadu, tēvs neko neteica. Tikai pameta uz dēlu savu klātneesošo un bēdīgo skatienu, un Bastiānu bija pārņēmusi sajūta, it kā tēva te vispār nebūtu. Turklāt šī sajūta zēnu gandrīz nekad neatstāja. Sēžot vakaros kopā pie televizora, Bastiāns manīja, ka tēvs nemaz neskatās, bet gan savās domās ir kaut kur prom neaizsniedzamos tālumos. Vai dažreiz, kad abi bija paņēmuši rokās grāmatu, Bastiāns ievēroja, ka tēvs vispār nelasa, jo stundām ilgi raudzījās vienā un tajā pašā lappusē.

Bastiāns, zināms, saprata, ka tēvs ir bēdīgs. Zēns pats toreiz bija daudzas naktis raudājis tik ļoti, ka viņam no elsām lāgiem pat sametās nelaba dūša, tomēr mazpamazām tas pārgāja. Un viņš taču vēl bija šeit. Kāpēc gan tēvs nekad ar viņu nerunājās — ne par mammu, ne par citām svarīgām lietām, vienīgi par pašu nepiecieša­māko?

—   Ja varētu zināt, kāda ir šīs slimības būtība!—ieminējās garš, kalsnējs ugunsgars ar sārtu liesmu bārdu.— Bērnišķajai ķeizarienei nav temperatūras, nekas nav pietūcis, nav nekādu izsitumu, nekādu iekaisumu. Vienkārši šķiet, ka valdniece tūliņ izdzisīs — un nav zināms, kāpēc.

Viņam runājot pie katra teikuma no mutes izplūda mazi dūmu mākonīši, kas veidoja kādu figūru. Šoreiz tā bija jautājuma zīme.

Vecs, izplūkāts krauklis, kas izskatījās pēc liela kartupeļa, kurā krustu šķērsu saspraustas dažas melnas spalvas, atbildēja ķērcošā balsī (viņš bija saaukstēšanās slimību speciālists):

—   Viņa neklepo, viņai nav iesnu, tā vispār nav medicīniska rakstura slimība.

Viņš sakārtoja lielās brilles uz sava knābja un izaicinoši palūkojās uz apkārtstāvošajiem.

—   Viens katrā ziņā man šķiet skaidrs,— dūca kāds skarabejs (vabole, kuru dažkārt dēvē arī par «aptiekāru»),— starp viņas slimību un šausmu lietām, kuras mums piesaka ziņneši no visas Fantāzijas, pastāv kāda noslēpumaina kopsakarība.

—   Ak jūs,— zobgalīgi iemeta starpā tintes vīriņš,— jūs vienmēr un visur saskatāt noslēpumainas kopsakarības!

—   Toties jūs nekad neredzat pāri savas tintes pudelītes malai!— saniknots spindzēja skara bejs.

—    Bet mani kolēģu kungi!— ievaidējās spoks, kam bija iekrituši vaigi un kas bija tērpies garā, baltā virsvalkā.— Neieslīgsim taču nebūtiskos, personiskos strīdos. Un pats galvenais — pieklusiniet balsis!

Šādas un līdzīgas sarunas norisinājās lielajā troņzālē visapkārt. Varbūt var likties dīvaini, ka tik atšķirīgas būtnes vispār spēj cita ar citu saprasties. Taču Fantāzijā gandrīz visas būtnes, arī dzīvnieki, pārvaldīja vismaz divas valodas: pirmkārt, paši savu, kurā viņi sarunājās ar sev līdzīgiem un kuru nesaprata neviens cits, un, otrkārt, kopējo, kuru sauca par Fantāzijas literāro valodu jeb lielo valodu. To pārvaldīja ikviens, kaut arī daži to izmantoja mazliet savdabīgā veidā.

Pēkšņi zālē iestājās klusums, un klātesošo skatieni pievērsās lielajām divviru čturvim, kas tika atdarītas. Ienāca Kairons, slavenais un leģendām apvītais ārstniecības mākslas meistars.