Bezgalīgais stāsts

—   Bērns! Mazs zēns! Bērnišķās ķeizarienes lēmumus nudien ir grūti aptvert.

Atrejs klusēja un nepakustēdamies gaidīja.

—   Piedod man, Atrej,— sacīja Kairons, tikai ar grūtībām spēdams apvaldīt savu satraukumu,— negribēju tevi sāpināt, taču mani tas pagalam pārsteidza. Godīgi sakot, es nespēju sevi saņemt rokās! Es vairs nezinu, ko lai domāju! Visā nopietnībā jājautā sev, vai Bērnišķā ķeizariene patiešām zināja, ko dara, izraudzīdamās tādu bērnu kā tevi. Tas ir visīstākais neprāts! Un, ja viņa to darījusi pie pilnas sajēgas, tad . . . tad . . .

Viņš sparīgi purināja galvu un iekliedzās:

—    Nē! Nē! Būtu es zinājis, pie kā viņa mani sūta, es būtu vienkārši atsacījies tev nest vēsti par šo uzdevumu. Es būtu atsacījies!

—   Kādu uzdevumu?— Atrejs vaicāja.

—   Tas ir kaut kas baismīgs!— iesaucās Kairons, tagad tomēr padevies savai neapmierinātībai.— Izpildīt viņas uzdevumu droši vien neiespētu pat vislielākais un vispieredzējušākais varonis, bet tu . . . Viņa sūta tevi nezināmajā meklēt kaut ko tādu, ko neviens nepazīst. Neviens tev nevar palīdzēt, neviens nevar dot padomu, neviens nevar paredzēt, kas tevi sagaida. Un tomēr tev tūliņ jāizšķiras, nekavējoties, uz vietas, vai tu pieņemsi uzdevumu vai ne. Nedrīkst vairs zaudēt ne mirkli. Desmit dienas un naktis es esmu tikpat kā bez mitas aulekšojis, lai nokļūtu pie tevis. Taču tagad . . . tagad es gandrīz vēlētos, kaut nekad šeit nebūtu nonācis. Es esmu ļoti vecs, mani spēki ir izsīkuši. Pasniedz man, lūdzu, ūdeni!

Atrejs atnesa krūzi svaiga avota ūdens. Kentaurs dzēra to lieliem malkiem, tad noslaucīja bārdu un mazliet mierīgāk sacīja:

—    Ak, paldies, tas bija svētīgi! Tagad es jūtos jau labāk. Paklau, Atrej, tu vari atteikties no šā uzdevuma. Bērnišķā ķeizariene tev ļauj izšķirties pašam. Viņa tev neko nepavēl. Es viņai visu paskaidrošu, un viņa atradīs kādu citu. Valdniece noteikti nebūs zinājusi, ka tu esi mazs zēns. Viņa tevi būs sajaukusi ar kādu citu, tas ir vienīgais izskaidrojums.

—   Kas tas par uzdevumu?— Atrejs gribēja izdibināt.

—    Ir jāatrod zāles Bērnišķajai ķeizarienei,— vecais kentaurs atbildēja,— un jāglābj Fantāzija.

—   Vai tad viņa ir slima?— Atrejs izbrīnīts vaicāja.

Kentaurs sāka stāstīt, kā Bērnišķajai ķeizarienei klājas un ko vēstījuši ziņneši no visiem Fantāzijas novadiem. Atrejs nemitīgi uzdeva jaunus un jaunus jautājumus, un kentaurs atbildēja, cik labi vien spēdams. Tā izvērtās par garu nakts sarunu. Un, jo vairāk Atrejs aptvēra, cik ļauns liktenis piemeklējis Fantāziju, jo skaidrāk iezīmējās viņa sākotnēji noslēgtajā sejā atklāts apjukums.

—    Un par visu to,— viņš beigās murmināja bālām lūpām,— es neko nezināju.

Kairons nopietni un bažīgi raudzījās zēnā no savu kuplo, balto uzacu apakšas.

—   Tagad tu zini, kāds ir stāvoklis, un varbūt arī tu tagad saproti, kāpēc es, tevi ieraudzījis, zaudēju pašsavaldīšanos. Un tomēr Bērnišķā ķeizariene bija nosaukusi tavu vārdu. «Ej un sameklē Atreju!» viņa man sacīja. «Es viņam pilnībā uzticos,» viņa sacīja. «Pajautā, vai viņš manis un Fantāzijas dēļ dosies Lielajā meklējumā.» Es nezinu, kāpēc Bērnišķās ķeizarienes izvēle kritusi uz tevi. Varbūt vienīgi tāds mazs zēns kā tu spēj veikt šo neizpildāmo uzdevumu. To es nezinu un nespēju arī tev dot nekādu padomu.

Atrejs sēdēja nokārtu galvu un klusēja. Zēns saprata, ka viņu tagad gaida pārbaudījums, kas būs daudz, daudz sarežģītāks par medībām. To nejaudātu izturēt pat dižākais mednieks un labākais pēdu dzinējs, viņam tas būtu par smagu.

—   Nu?— vecais kentaurs klusi ievaicājās.— Vai mēģināsi?

Atrejs pacēla galvu un paskatījās uz viesi.

—   Mēģināšu,— zēns apņēmīgi sacīja.

Kairons lēnām pameta ar galvu, tad noņēma ķēdi ar zelta amuletu sev no kakla un uzlika to Atrejam.

—   AURINS tev dod lielu varu,— viņš svinīgi pavēstīja,— taču tu nedrīksti to izmantot. Jo arī Bērnišķā ķeizariene to nekad neizmanto. AURINS tevi sargās un vadīs, tikai tu nekad nedrīksti iejaukties, lai arī ko tu redzētu, jo tavām paša domām kopš šī mirkļa vairs nav nozīmes. Tāpēc tev jādodas ceļā bez ieročiem.Tev jāļauj notikt tam, kas notiek. Tu nedrīksti vairs šķirot ļauno un labo, glīto un neglīto, muļķību un gudrību, tāpat kā Bērnišķā ķeizariene to visu nešķiro. Tu drīksti tikai meklēt un jautāt, taču no saviem vērtējumiem tev jāatsakās. Nekad to neaizmirsti, Atrej!

—   AURINS!— Atrejs godbijīgi atkārtoja.— Es gribu pierādīt, ka esmu šās dārglietas cienīgs. Kad man jādodas ceļā?

—  Tagad, tūliņ,— Kairons atbildēja.— Neviens nezina, cik ilgs būs tavs Lielais meklējums. Iespējams, ka jau tagad ir svarīga katra stunda. Atvadies no saviem vecākiem, no saviem brāļiem un māsām!

—   Man nav neviena,— Atrejs atbildēja.— Abus manus vecākus nonāvēja bifelis — drīz pēc tam, kad es nācu pasaulē.

—   Kas tevi uzaudzināja?

—  Visas sievietes un visi vīrieši kopā. Tāpēc viņi mani nosauca par Atreiu, lielās valodas vārdos tas būtu: visu dēls.