Bezgalīgais stāsts

Reiz Atrejs iztālēm ieraudzīja liesmu ielas Broušas pilsētā; tajā dzīvoja radījumi, kuru ķermenis sastāv no liesmām, taču zēns uzskatīja par prātīgāku tur neiegriezties. Viņš izjāja cauri sasafrā- niešu plakankalnei; te mitinājās ļaudis, kas tiek dzemdēti veci un mirst, kad ir kļuvuši par zīdaiņiem. Viņš nonāca mūžamežu templī Muamatā, kurā kāda liela kolonna no Mēness akmens brīvi lidoja pa gaisu, un viņš runāja ar mūkiem, kuri tur dzīvoja. Taču arī no šejienes viņam, neko neuzzinājušam, vajadzēja doties tālāk.

Gandrīz jau veselu nedēļu Atrejs bija krustu šķērsu maldījies, kad septītajā dienā un tai sekojošajā naktī viņam gadījās divi pavisam atšķirīgi piedzīvojumi, kas pamatu pamatos mainīja viņa iekšējo un ārējo situāciju.

Vecā Kairona stāsts par briesmīgajiem notikumiem, kas norisinās visās Fantāzijas daļās, bija Atreju gan iespaidojis, tomēr līdz šim tas viss bija palicis tikai stāsts. Taču septītajā dienā viņam to nācās redzēt pašam savām acīm.

Bija pusdienlaiks, kad Atrejs jāja cauri kādam biezam, tumšam mežam, kurā auga īpaši lieli, zaraini koki. Tas bija tas pats Haules mežs, kurā pirms kāda laika bija satikušies četri ziņneši. Šajā apvidū — to Atrejs zināja — dzīvoja mizu troļļi. Tie, kā viņam bija stāstīts, bija mizu puiši un puisenes, kas pēc izskata atgādināja zarainus koku stumbrus. Ja viņi uz vietas sastinga, kā bija raduši, viņus patiešām varēja noturēt par kokiem un, neko nenojaušot, pajāt garām. Vienīgi, kad mizu troļļi sakustējās, kļuva redzams, ka viņiem ir zaru veida rokas un greizas, saknēm līdzīgas kājas. Viņi gan bija briesmīgi spēcīgi, taču ne bīstami — ļaunākā gadījumā viņi panerroja kādu nomaldījušos ceļinieku.

Atrejs nupat bija atklājis meža pļaviņu, cauri kurai vijās strautiņš, un nokāpis zemē, lai ļautu Artaksam padzerties un paganīties, kad pēkšņi, izdzirdis sev aiz muguras mežiņā varenus sprakšķus un knakšķus, pagriezās.

No meža Atrejam tuvojās trīs mizu troļļi, kurus ieraugot zēnam auksti šermuļi pārskrēja pār muguru. Pirmajam trūka kāju un vēdera, un viņam vajadzēja iet uz rokām. Otrajam krūtīs bija milzīgs caurums, pa kuru varēja redzēt cauri. Trešais, gluži it kā gareniski pāršķelts pušu, jo viņam trūka visas kreisās puses, lēca uz savas vienīgās labās kājas.

Ieraudzījuši uz Atreja krūtīm amuletu, viņi pamāja cits citam un lēnām nāca klāt.

— Neizbīsties!— sacīja tas, kurš staigāja uz rokām, un viņa balss skanēja kā koka čīkstēšana.— Mēs, protams, neizskatāmies diezin cik skaisti, taču šajā Haules meža apvidū bez mums vairs nav neviena cita, kas spētu tevi brīdināt. Tāpēc mēs esam atnākuši.

—   Brīdināt?— Atrejs vaicāja.— No kā?

—   Mēs esam par tevi dzirdējuši,— vaidēja otrs, ar caurumu krūtīs,— un mums tika stāstīts, kāpēc tu esi devies ceļā. Šeit tu nedrīksti tālāk jāt, citādi tu būsi pagalam.

—   Citādi ar tevi notiks tas pats, kas noticis ar mums,— nopūtās pāršķeltais.— Paskaties uz mums! Vai tu to gribētu?

—   Kas jums noticis?— Atrejs apjautājās.

—   Visapkārt uzbrūk iznīcība,— novaidējās pirmais,— tā aug un aug, un ar katru dienu tās kļūst vairāk — ja vispār par tukšumu var teikt, ka tā kļūst vairāk. Visi pārējie laikus aizmuka no Haules meža, taču mēs negribējām pamest savu dzimteni. Un tad tas uzbruka mums iemigušiem un pataisīja mūs tādus, kādus tu mūs redzi tagad savā priekšā.

—   Vai jums sāp?— Atrejs vaicāja.

—   Nē,— atbildēja otrais mizu trollis, kuram krūtīs bija cau­rums,— neko nejūt. Vienkārši Ieaut kā trūkst. Un, ja kādam tas ir uzbrucis, tad ar katru dienu tam trūkst arvien vairāk. Drīz mūsu vispār vairs nebūs.

—   Kur ir tā vieta mežā,— Atrejs gribēja zināt,— kur tas sākās?

—   Vai tu vēlies to redzēt?— Trešais trollis, no kura bija palikusi tikai puse, jautājoši paraudzījās uz saviem bēdu brāļiem. Kad tie pamāja, viņš turpināja:

—   Mēs aizvedīsim tevi līdz tai vietai, kur to var redzēt, tikai tev jāapsola, ka neiesi tuvāk. Citādi tas tevi neatturami pievilks.

—   Labi,— Atrejs piekrita,— es jums to apsolu.

Trīs troļļi pagriezās un virzījās uz mežmalas pusi. Atrejs paņēma Artaksu pavadā un sekoja. Neilgu brītiņu viņi ložņāja krustu šķērsu starp milzu kokiem, tad apstājās kāda sevišķi resna stumbra priekšā. Droši vien pat pieci pieauguši vīri nespētu to aptvert.

—   Uzrāpies, cik vien augstu tu vari,— sacīja trollis bez kājām, — un skaties uz saullēktu. Tur tu to redzēsi — vai, drīzāk jau, nere­dzēsi.

Atrejs rāpās pa^ stumbra izciļņiem un izaugumiem uz augšu. Sasniedzis apakšējos zarus, viņš stiepās pēc nākamajiem un rausās augstāk un augstāk, līdz neredzēja vairs zemi. Un tomēr zēns līda tālāk, stumbrs kļuva tievāks un zaru vairāk, tā ka viņš arvien vieglāk tika uz priekšu. Kad Atrejs beidzot bija sasniedzis galotni, viņš pavērsa skatienu pret saullēktu, un tagad viņš to ieraudzīja.