Bezgalīgais stāsts

—   Varbūt,— Artakss attrauca,— ar katru soli, kuru mēs speram tālāk, skumjas manā sirdī aug lielākas. Man vairs nav cerību, kungs. Un man ir tik smagi, tik smagi. Šķiet, ka es tālāk vairs nespēju iet.

—   Bet mums jātiek tālāk!— iesaucās Atrejs.— Nāc, Artāks!

Viņš rāva aiz pavadas, taču Artakss nekustējās ne no vietas.

Zirdziņš jau bija iegrimis līdz vēderam un vairs nepūlējās izķepuro­ties.

—   Artāks!— Atrejs iekliedzās.— Tu nedrīksti tagad padoties! Nāc! Nāc laukā, citādi tu nogrimsi!

—   Liec mani mierā, kungs!— zirdziņš atbildēja.— Es vairs nejau­dāju. Ej tālāk viens! Nebēdā par mani! Nav vairs manos spēkos izturēt šīs skumjas. Es gribu mirt.

Atrejs izmisis rāva aiz pavadas, taču zirdziņš grima aizvien dziļāk. Zēns bija bezspēcīgs. Kad galu galā no melnā ūdens rēgojās tikai dzīvnieka galva, viņš to satvēra rokās.

—   Es tevi stingri turu, Artāks,— Atrejs čukstēja,— es neļaušu tev noslīkt.

Zirdziņš vēlreiz klusi iezviedzās.

—   Tu man vairs nespēj palīdzēt, kungs. Man ir beigas. Mēs abi nezinājām, kas mūs šeit sagaida. Tagad mēs zinām, kāpēc Skumju purviem ir šis nosaukums. Tās ir skumjas, kas padarījušas mani tik smagu, ka man jānogrimst. Es neredzu glābiņa!

—   Bet es taču arī šeit esmu,— Atrejs sacīja,— un es neko nejūtu.

—   Tu valkā «rotu», kungs,— Artakss atbildēja,— tu esi aizsar­gāts.

—   Tad es šo zīmi aplikšu tev ap kaklu,— Atrejs iesaucas,— varbūt tā aizsargās arī tevi.

Zēns grasījās noņemt ķēdi no kakla.

—   Nē,— zirdziņš nosprauslājās,— to tu nedrīksti, kungs, darīt. Kareklis ir iedots tev, un tev nav tiesību to pēc saviem ieskatiem uzticēt kādam citam. Tev jāiet tālāk bez manis.

Atrejs piespieda seju zirgam pie vaiga.

—   Artāks . . .— viņš apslāpēti čukstēja,— ak, mans Artāks!

—   Vai gribi vēl izpildīt manu pēdējo vēlēšanos, kungs?— dzīv­nieks vaicāja.

Atrejs mēmi pamāja.

—   Tad es tevi lūdzu — ej projām! Es nevēlos, ka tu skaties, kā es tagad aiziešu no šīs pasaules. Vai tu man sagādāsi šo prieku?

Atrejs lēnām piecēlās. Zirdziņa galva līdz pusei jau bija iegrimusi melnajā ūdenī.

—   Paliec sveiks, Atrej, mans kungs!— tas sacīja.— Un paldies!

Atrejs saknieba lūpas, nespēdams neko atbildēt. Viņš vēlreiz

pamāja Artaksam, tad aizgriezās un devās prom.

Bastiāns raudāja, nevaldīdams par sevi. Zēna acis bija asaru pilnas, un viņš nejaudāja vairs palasīt. Viņam vispirms vajadzēja izvilkt kabatlakatiņu un nošņaukt degunu, tikai tad viņš varēja atkal pievērsties grāmatai.

Atrejs nezināja, cik ilgi bija bridis arvien tālāk un tālāk. Viņu bija pārņēmis tāds kā aklums un kurlums. Migla sabiezēja, un Atrejam radās sajūta, ka viņš jau vairākas stundas maļas uz riņķi vien. Zēns vairs nepievērsa uzmanību tam, kurp sper kāju, un tomēr viņš ne reizes neiegrima dziļāk kā līdz ceļgalam. Neaptveramā veidā Bērnišķās ķeizarienes zīme rādīja pareizo ceļu.

Tad Atrejs pavisam pēkšņi bija nonācis kādas augstas, ļoti stāvas kalnu nogāzes priekšā. Viņš līda uz augšu pa rievainajām klintīm un uzrāpās ieapaļā kalna galotnē. Sākumā viņš neievēroja, no kā ir šīs klintis. Tikai nonācis pašā augšā un pārlaidis skatienu kalnam, viņš redzēja, ka tās ir varenas raga plāksnes, kuru rievās un spraugās zēla sūna.

Tas tātad bija Raga kalns!

Taču šis atklājums nedeva ne mazāko gandarījumu. Uzticīgā zirga nāve lika viņam uz šo faktu raudzīties gandrīz vienaldzīgi. Tagad vēl vajadzēja atrast vecum veco Morlu, kas šeit dzīvo, un noskaidrot, kas 'tā tāda ir.

Kavēdamies domās, Atrejs pēkšņi sajuta, ka viss kalns viegli nodreb, tad izdzirdēja briesmīgu sēkšanu un šmakstināšanu un kādu balsi, kas likās nākam no visdziļākās zemzemes:

—   Pavei, večiņ, tur kāds rāpo mums pa muguru.

Atrejs steidzās uz to kalna pusi, no kurienes bija nākušas skaņas, taču paslīdēja uz sūnu spilveniem un sāka šļūkt lejup. Viņam neizdevās noturēties, viņš šļūca arvien ātrāk un beigās nokūleņoja lejā. Laimīgā kārtā zēns iekrita kādā no kokiem, kas auga pakājē. Un zaru rokas viņu saķēra.

Atrejs ieraudzīja kalnā milzu alu, kurā skalojās un šļakstēja melnais ūdens, jo tur iekšā kaut kas kustējās un lēnām līda laukā. Tas izskatījās pēc klints šķembas mājas lielumā. Tikai kad tas bija pilnībā parādījies, Atrejs saprata, ka tā ir galva, kas turas garā, krokainā kaklā,— bruņurupuča galva. Acis bija lielas kā melni dīķi. No purna pilēja dūņas un aļģes. Viss šis Raga kalns — tagad Atrejs pēkšņi to saprata — bija viens vienīgs briesmīgs zvērs, varena purva bruņurupu- ciene: vecum veca"Morla!

Tad atkal atskanēja sēcošā, guldzošā balss:

—   Mazuli, ko tu tur dari?

Atrejs satvēra rokā amuletu uz savām krūtīm un turēja to tā, lai lielā, dīķim līdzīgā acs redzētu.

—   Vai tu to pazīsti, Morla?

Pagāja bridis, pirms atskanēja atbilde:

—   Pavei, večiņ . . . AURINS . . . mēs to sen neesam redzējušas, Bērnišķās ķeizarienes zīme . . . sen gan.

—   Bērnišķā ķeizariene ir slima,— Atrejs sacīja,— vai tu to zināji?

—   Mums vienalga, vai ne, večiņ?— atbildēja Morla. Šķita, ka viņa šajā dīvainajā veidā sarunājas pati ar sevi, varbūt tāpēc, ka viņai nebija neviena cita, ar ko sarunāties, kas zina, jau kopš cik ilga laika.