Bezgalīgais stāsts

— Nē,— viņš skaļi sacīja noliktavas klusumā,— Atrejs tik viegli vis nepadotos tikai tāpēc, ka radušās nelielas grūtības. Tas, ko esmu iesācis, jānoved līdz galam. Tagad esmu aizgājis jau pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ. Es varu tikai iet vēl tālāk, lai notiktu kas notikdams.

Bastiāns jutās ļoti vientuļš un tomēr vienlaikus tāds kā lepns, lepns par to, ka bija palicis stiprs un nepadevies kārdinājumam.

Maza, mazītiņa līdzība ar Atreju viņam tātad tomēr bija!

Pienāca bridis, kad Atrejs tik tiešām tālāk vairs nespēja tikt. Priekšā pletās Dziļais bezdibenis.

Šis šausmu pilnais skats vārdiem nav aprakstāms. Šķērsām pāri Mirušajiem kalniem zemē pavērās aptuveni pusjūdzes plata plaisa. Tās dziļums nebija nosakāms.

Atrejs gulēja kāda klinšu izciļņa malā un stīvi lūkojās lejā tumsā, kas, likās, sniedzās līdz pašām dziļākajām zemes dzīlēm. Viņš pastiepa roku pēc kāda akmens galvas lielumā un meta to dziļumā tik tālu, cik vien spēja. Akmens krita un krita, un krita, kamēr to aprija tumsa. Atrejs klausījās, taču atsitiena troksnis līdz viņa ausim nenonāca, kaut arī viņš gaidīja ilgi.

Un tad Atrejs izmantoja vienīgo iespēju, kas bija vēl atlikusi: viņš sāka iet gar Dziļā bezdibeņa malu. Turklāt katru mirkli gaidīdams, kad satiks «briesmu briesmas», par kurām stāstīja senā dziesma. Viņš nevarēja iedomāties, kas tā ir par būtni, viņš tikai zināja, ka tās vārds ir Igramūla.

Dziļais bezdibenis zigzaglīnijā izzuda kalnainajā tuksnesī, un, protams, tā malā nebija nekāda ceļa, toties arī šeit slējās klinšu torņi, kuros Atrejam vajadzēja uzrāpties un kuri dažkārt aizdomīgi sazvāro- jās zem kājām, vai arī ceļā gulēja milzīgas akmens lauskas, kurām vajadzēja mest apkārt līkumu, un tas prasīja daudz pūļu, vai arī pret plaisu zemē sniedzās nogruvumu grēdas, kas sakustējās, tiklīdz viņš tās šķērsoja. Ne reizi vien Atrejs par mata tiesu noturējās bezdibeņa malā.

Būtu zēns zinājis, ka viņam uz pēdām ir sekotājs, kas stundu pēc stundas tuvojas, viņš varbūt tomēr būtu paļāvies kādai neapdomībai, kas šajā smagajā ceļā būtu dārgi maksājusi. Tas bija tas pats tumsas radījums, kas Atrejam sekoja, kopš viņš bija devies ceļā. Pa šo laiku nezvēra tēls bija tiktāl sabiezējis, ka tā apveidu varēja skaidri saskatīt. Tas bija kāds vilks, melns kā piķis un liels kā vērsis. Piegrūdis purnu pie zemes, viņš nemitīgi rikšoja Atrejam pa pēdām cauri Mirušo kalnu klinšainajam tuksnesim. Mēli viņš bija izkāris dziļi laukā no rīkles, lūpas savilcis uz augšu, atsegdams briesmīgus ilkņus. Pēdu svaigums lika nojaust, ka viņu no upura šķir tikai dažas jūdzes. Un attālums nepielūdzami samazinājās.

Taču Atrejs neko nenoskārta par savu vajātāju, vien piesardzīgi un lēnām meklēja ceļu tālāk.

Taisni tobrīd, kad Atrejs bija noslēpies šaurā alā, kas līdzīgi izlocītai caurulei veda cauri klinšu masīvam, viņš pēkšņi izdzirdēja šausmīgu troksni, ko nespēja izskaidrot, jo tas neatgādināja nevienu no jelkad dzirdētiem trokšņiem. Tā bija krākšana un rēkšana, un šķindēšana, un vienlaikus Atrejs sajuta, kā visa klints, kurā viņš atradās, sašūpojas, un viņš dzirdēja, kā blīkšķ akmens bluķi, ārpusē veldamies ar lielu troksni no klinšu sienas. Atrejs brīdi gaidīja, kad zemestrīce — vai arī kas tas būtu — norimsies, un, kad tā beidzās, viņš līda tālāk un, sasniedzis pēdīgi izeju, piesardzīgi pabāza laukā galvu.

Un tagad viņš to ieraudzīja: pāri Dziļā bezdibeņa tumsai, nostiepts no vienas malas līdz otrai, karājās kāds briesmīgs zirnekļa tīkls. Un šā tīkla lipīgajos pavedienos, kas bija resni kā virve, locījās liels, balts laimes pūķis, tas vicināja asti un mētājās ar ķetnām, un tomēr arvien neglābjamāk sapinās.

Laimes pliķi ir Fantāzijā visretāk sastopamie dzīvnieki. Tiem nav nekādas līdzības ar parastajiem pūķiem vai drakoniem, kuriem ir milzīgu, pretīgu čūsku izskats un kuri mājo dziļās pazemes alās, izplata smaku un sargā kaut kādas esošas vai iedomātas bagātības. Šādiem haosa izdzimteņiem lielākoties ir ļauns vai īdzīgs raksturs, tiem, tāpat kā sikspārņiem, ir ādas spārni, ar kuriem tie, saceldami troksni, neveikli spēj uzlidot gaisā, un tie spļauj uguni un dūmus. Laimes pūķi turpretī ir gaisa un siltuma radījumi, nevaldāma prieka radījumi, un, par spīti varenajam augumam, tie ir viegli kā mākoņi vasarā. Tāpēc tiem spārni lidošanai nemaz nav vajadzīgi. Tie peld debesu gaisos kā zivis ūdenī. Skatoties no zemes, laimes pūķi atgādina lēnus zibeņus. Visbrīnišķīgākā ir laimes pūķu dziedāšana. To balss skan kā liela zvana zeltaini dārdi, un, kad šie radījumi klusi runā, ir tā, it kā šī zvanu skaņa nāktu no tāluma. Kas reiz ir dzirdējis šādu dziedāšanu, tas mūžam to vairs neaizmirst un stāsta par to vēl saviem mazbērniem.