Bezgalīgais stāsts

—   Jā,— Atrejs atbildēja,— tātad arī jūs to zināt, Igramūla. Taču Dienvidu orākuls atrodas pārāk tālu, lai es līdz tam nokļūtu savas dzīves laikā. Tāpēc es no jums pieprasu šo laimes pūķi. Ja tas mani nesīs pa gaisu, varbūt man vēl izdosies sasniegt mērķi.

No virpuļojošā bara, kas veidoja seju, bija sadzirdams kaut kas līdzīgs daudzbalsīgiem smiekliem.

—   Tu maldies, divkāji Atrej. Ne mēs ko zinām par Dienvidu orākulu, ne par Ujulalu, taču mēs zinām, ka pūķis tevi vairs nespēj panest. Pat ja viņš nebūtu ievainots, jūsu ceļojums būtu tik ilgs, ka pa to laiku slimība būtu uzveikusi Bērnišķo ķeizarieni. Ne jau pēc tavas dzīves, divkāji Atrej, mērāms tavs Meklējums, bet pēc viņas.

Skatiens no acs ar vertikālo zīlīti nebija paciešams, un Atrejs nokāra galvu.

—  Jums taisnība,— viņš klusi sacīja.

—   Bez tam,— seja nekustēdamās turpināja,— pūķa miesā ir Igramūlas inde. Viņam atlicis vēl dzīvot, augstākais, vienu stundiņu.

—   Tad vairs nav nekādu cerību,— Atrejs nomurmināja,— ne viņam, ne man un arī ne jums, Igramūla.

—   Galvenais, ka Igramūla vismaz vienu reizi vēl dabū labi paēst,— balss sīca.— Taču nav teikts, ka tā tik tiešām ir Igramūlas pēdējā maltīte. Viņai gan ir zināms kāds līdzeklis, ar kura palīdzību nosūtīt tevi vienā mirklī uz Dienvidu orākulu. Tikai jautājums, vai tev tas patiks, divkāji Atrej.

—   Par ko jūs runājat?

—  Tas ir Igramūlas noslēpums. Arī bezdibeņa radījumiem ir savi noslēpumi, divkāji Atrej. Igramūla to līdz šim nekad vēl nav izpaudusi. Un ari tev jāzvēr, ka tu nekad to neizpaudīsi. Jo tas Igramūlai nestu lielu ļaunumu, ai, cik liels ļaunums būtu nodarīts Igramūlai, ja noslēpums taptu zināms.

—   Es zvēru. Runājiet!

Milzīgā, tēraudzilā seja mazlietiņ paliecās uz priekšu un dūca tik tikko dzirdami:

—   Tev jāļauj, lai Igramūla tev iekož.

Atrejs šausmās atsprāga atpakaļ.

—   Igramūlas inde nonāvē vienas stundas laikā,— balss turpi­nāja,— taču tam, kurš šo indi nes sevī, tā dod varu pārcelties ikvienā Fantāzijas pasaules vietā, kur vien viņš vēlas. Iedomājies tikai — ja tas taptu zināms! Visi Igramūlas upuri izmuktu!

—  Viena stunda?— Atrejs iesaucās.— Bet ko es varu pa vienu vienīgu stundu izdarīt?

—   Nu . . .— bars dūca,— tas tomēr ir vairāk nekā visas stundas, kas tev vēl lemtas šeit. Izšķiries pats!

Atrejs cīnījās ar sevi.

—  Vai jūs palaistu brīvībā laimes pūķi, ja es jums to lūgtu Bērnišķās ķeizarienes vārdā?— viņš beidzot jautāja.

—   Nē,— seja atbildēja,— tev nav tiesību Igramūlai to lūgt, kaut arī tu valkā AURINU, «rotu». Bērnišķā ķeizariene mūs visus pieņem tādus, kādi mēs esam. Tāpēc ari Igramūla ir padevīga viņas zīmes priekšā. Un tu to visu labi zini.

Atrejs joprojām stāvēja nokārtu galvu. Tas, ko Igramūla sacīja, bija taisnība. Tātad viņš nespēj glābt balto laimes pūķi. Viņa paša vēlmēm nav nekādas nozīmes.

Zēns izslējās taisns un sacīja:

—   Dari, ko tu ierosināji!

Zibens ātrumā tēraudzilais mākonis metās Atrejam virsū un ielenca viņu no visām pusēm. Zēns sajuta briesmīgas sāpes kreisajā plecā un tik vien paguva kā nodomāt: uz Dienvidu orākulu!

Tad pasaule acu priekšā satumsa.

Tsu bridi vēlāk sasniedzis šo vietu, vilks ieraudzīja milzīgo zirnekļa tīklu — bet tas ari viss. Pēdas, kurām viņš līdz šejienei bija sekojis, pēkšņi aprāvās, un, par spīti pūlēm, viņš tās nespēja vairs atrast.

Bastiāns pārtrauca lasīt. Viņš jutās tik slikti, it kā viņa paša ķermeni būtu Igramūlas inde.

—    Paldies Dievam, ka es neesmu Fantāzijā,— viņš klusiņām sacīja sev zem deguna.— īstenībā šādu monstru, par laimi, nav. Tas viss ir tikai stāsts.

Bet vai tas patiešām bija tikai stāsts? Kā tad varēja gadīties, ka Igramūla un droši vien ari Atrejs bija izdzirdējuši Bastiāna šausmu kliedzienu?

• Šī grāmata viņam palēnām sāka likties baisma.

VI. Divvientuļnieki

Drausmu pilns bija tas acumirklis, kad Atrejam uzmācās šaubas, vai tikai Igramūla viņu tomēr nebūs piemānījusi, jo atguvies viņš joprojām atradās klinšu tuksnesī.

Atrejs ar pūlēm piecēlās. Un tagad viņš redzēja, ka atrodas gan kalnu apvidū, taču kādā gluži citā. Šī zeme izskatījās tā, it kā tā sastāvētu tikai un vienīgi no rūsganām klinšu plāksnēm, kas bija sakrautas un sastumtas cita virs citas un veidoja dažnedažādus savdabīgus torņus un piramīdas. Starp tām auga zemi krūmāji un zālājs. Dedzināja svelme. Apvidus bija iegrimis gaisā, pat spilgtā saules gaismā, kas žilbināja acis.

Atrejs pielika delnu pie uzacīm un pamānīja aptuveni jūdzes attālumā neregulāri veidotus klinšu vārtus, kuriem par spraisli bija līmeniski guļošas akmens plāksnes kādu simt pēdu augstumā.

Vai tā būtu ieeja Dienvidu orākulā? Cik vien tālu sniedzās skatiens, aiz vārtiem nebija nekas cits kā vien bezgalīgs, tukšs līdzenums — nevienas ēkas, neviena tempļa, neviena mežiņa — nekas, kas atgādinātu orākula vietu.

Tā gudrodams, ko lai iesāk, viņš piepeši izdzirdēja zemu, bronzas zvanam līdzīgu balsi:

—   Atrej!— Un tad vēlreiz:— Atrej!