Bezgalīgais stāsts

Zēns pagriezās riņķī un ieraudzīja aiz viena no rūsganajiem klinšu torņiem iznākam balto laimes pūķi. Asinis tecēja no viņa brūcēm, un nabadziņš bija kļuvis tik vārgs, ka tikai ar grūtībām spēja aizvilkties līdz Atrejam. Un tomēr viņš jautri pamirkšķināja ar vienu no savām rubīnsārtajām acīm un sacīja:

—    Neesi pārāk pārsteigts, ka arī es šeit esmu, Atrej! Es gan biju kā paralizēts, kad karājos zirnekļa tīklā, tomēr visu, ko sacīja Igramūla, noklausījos. Un tad es nodomāju — arī man viņa galu galā iekoda, kāpēc es tāpat nevarētu likt lietā šo noslēpumu, kuru viņa uzticēja tev? Tā es no viņas izmuku.

Atrejs priecājās.

—   Ar smagu sirdi es tevi pametu Igramūlai,— viņš sacīja,— bet ko es varēju iesākt?

—    Neko,— atbildēja laimes pūķis.— Tik un tā tu man izglābi dzīvību, kaut ari ne bez manas palīdzības.

Un viņš vēlreiz pamirkšķināja, šoreiz ar otru aci.

—    Izglābu dzīvību . . .— Atrejs atkārtoja,— uz vienu stundu, jo vairāk mums abiem tikpat neatliek. Es sajūtu Igramūlas indi ar katru mirkli stiprāk.

—    Katrai indei ir pretinde,— atbildēja baltais pūķis,— tu redzēsi, ka viss beigsies laimīgi.

—   Nevaru iedomāties — kā,— Atrejs sacīja.

—    Es ari ne,— atteica pūķis,— bet tieši tas ir skaisti. Kopš šā brīža tev viss ies no rokas. Es galu galā esmu laimes pūķis. Pat karādamies tīklā, es nezaudēju cerības — un, kā redzi, pamatoti.

Atrejs smaidīja.

—   Saki man — kāpēc tu pārcēlies uz šejieni un nevis uz kādu citu — labāku vietu, kur tevi varbūt kāds varētu izārstēt?

—    Mana dzīvība pieder tev,— pūķis sacīja,— ja esi ar mieru to pieņemt. Es iedomājos, ka tev Lielajā meklējumā būs vajadzīgs kāds dzīvnieks jāšanai. Un tu pats varēsi pārliecināties, kā labāk — ķepu­roties pa šo apvidu uz divām kājām, aulekšot labā zirgā vai arī joņot laimes pūķa mugurā pa debesu plašumiem. Norunāts?

—   Norunāts!— Atrejs piekrita.

—   Starp citu,— pūķis piebilda,— mans vārds ir Fuhūrs.

—   Labi, Fuhūr,— Atrejs sacīja,— taču, kamēr mēs runājam, aiz­steidzas tas mazumiņš laika, kas mums vēl atlicis. Man kaut kas jādara. Bet kas?

—   Lai tik uzsmaida laime,— Fuhūrs atbildēja,— ko tad vēl?

Taču Atrejs viņu vairs nedzirdēja. Zēns bija nokritis gar zemi un

nekustīgi gulēja, saritinājies laimes pūķa mīkstajos līkumos.

Tā bija Igramūlas inde, kas viņu pieveica.

Kad Atrejs — kas zina, pēc cik ilga laika, — atkal atvēra acis, viņš vispirms neredzēja neko vairāk kā ārkārtīgi dīvainu seju, noliekušos pār savējo. Tā bija pati krunkainākā un rievainākā seja, kādu viņš jebkad skatījis, turklāt tā bija aptuveni tikai viņa dūres lielumā. Seja bija tumši brūna, tā atgādināja ceptu ābolu, un actiņas tajā spīguļoja kā zvaigznītes. Galvā bija kaut kas līdzīgs aubei no savītušām lapām.

Tad Atrejs sajuta, ka viņam pie lūpām pielikts neliels biķerītis.

—   Svētīgas zāles, labas zāles!— murmināja krunkainās, mazās lūpiņas rievotajā sejiņā.— Dzer, mans bērns, dzer. Tās palīdz!

Atrejs maziem malkiem padzērās. Garša bija dīvaina — iesaldena un tomēr asa.

—   Kas noticis ar balto pūķi?— viņš ar pūlēm izrunāja.

—   Viss kārtībā, — čukstošā balstiņa atbildēja, — neraizējies, manu puisīt. Viņš kļūs atkal vesels. Abi jūs atkal kļūsiet veseli. Ļaunākais jums jau aiz muguras. Dzer tikai, dzer!

Atrejs norija vēl malku un tūliņ no jauna iekrita miegā, taču šoreiz tas bija dziļais, spirdzinošais atveseļošanās miegs.

Torņa pulkstenis sita divi.

Bastiāns ilgāk vairs nejaudāja nociesties: viņam steidzami va­jadzēja uz tualeti. Jau labu laiku zēnam gribējās," taču viņš vienkārši nespēja pārtraukt lasīšanu. Un mazlietiņ arī baidījās kāpt lejā un staigāt pa skolu. Bastiāns centās pats sev iestāstīt, ka tam nav nekāda iemesla, ka skola taču tukša un neviens viņu neredzēs. Tomēr bailes neatkāpās, šķita, skolas ēka pati ir kāda būtne, kas viņu novēro.

Taču tas viss neko nelīdzēja, vajadzība gluži vienkārši spieda!

Bastiāns nolika grāmatu atvērtu uz vingrošanas paklāja, piecēlās un devās uz noliktavas durvīm. Sirdij dauzoties, viņš brīdi ieklausījās. Visapkārt valdīja klusums. Zēns atvilka vaļā aizbīdni un lēnām pagrieza lielo atslēgu, tad nospieda kliņķi, un durvis, skaļi čīkstēda­mas, atvērās.

Bastiāns zeķēs izslīdēja laukā un atstāja aiz sevis durvis atvērtas, lai vēlreiz nesaceltu lieku troksni. Tad viņš aizlavījās pa kāpnēm lejā uz otro stāvu. Pretī stiepās garais gaitenis ar spinātzaļajām klašu durvīm. Skolēnu tualetes bija otrajā galā. Ilgāk kavēties nedrīkstēja, un Bastiāns skrēja, cik ātri vien varēdams. Viņš sasniedza glābjošo vietiņu burtiski pēdējā mirklī.

Kārtodams savas darīšanas, zēns prātoja, kāpēc gan grāmatu varoņiem nekad neiznāk saskarties ar šādām problēmām. Reiz — kad Bastiāns vēl bija krietni mazāks — viņš pat bija pajautājis ticības mācības stundā, vai Tam Kungam Jēzum arī bijušas vajadzības tāpat kā parastam cilvēkam, jo viņš taču tāpat kā parasts cilvēks ēdis un dzēris. Klase rēca no smiekliem, un ticības mācības skolotājs ierakstīja viņam piezīmi par «nepieklājīgu uzvedību». Atbildi Bastiāns nesa­ņēma. Turklāt viņš tik tiešām nebija gribējis uzvesties nepieklājīgi.