Bezgalīgais stāsts

—   Vai tās ir statujas?— Atrejs klusi vaicāja, nespēdams atraut ne

acu.

—   Ak, nē,— Engivuks atbildēja, iesmiedamies sīkiem smiekli­ņiem,— tās ir īstas, dzīvas sfinksas — ai, cik dzīvas! Sākumam tu esi pietiekami daudz redzējis. Nāc, iesim atkal lejā! Es tev visu paskaid­rošu.

Un viņš aizlika roku priekšā teleskopam, tā ka Atrejs neko vairs nespēja saskatīt. Klusēdami viņi devās atpakaļ.

VII. Trīs maģiskie vārti

Engivuks ar Atreju atgriežas pie gnomu alas. Fuhurs joprojām gulēja dziļā miegā. Vecā Urgla tikmēr bija iznesusi laukā galdiņu un nokrāvusi to ar visvisādiem saldumiem un iebiezinātiem ogu un augu ievārījumiem.

Bez tam vēl tur stāvēja mazi kausiņi un kanniņa, pilna ar karstu zāļu tēju. Šo ainu papildināja divi sīki eļļas vējlukturīši.

—   Sēdieties!— gnomu sieviņa pavēlēja.— Atrejam vispirms kaut kas jāieēd un jāiedzer, lai atgūtu spēkus. Ar zālēm vien nepietiek.

—   Pateicos,— Atrejs atbildēja,— es jūtos jau ļoti labi.

—   Nekādu pretimrunāšanu!— Urgla nošņācās.— Atrazdamies šeit, tu darīsi to, ko es tev likšu, skaidrs! Inde tavā ķermenī ir neitralizēta. Un tātad tev vairs nav jāsteidzas, manu zēn. Tev ir tik daudz laika, cik tu gribi, tāpēc droši atlicini kādu brītiņu.

—   Runa nav tikai par mani,— Atrejs iebilda.— Bērnišķā ķeiza­riene guļ uz nāves gultas. Varbūt jau tagad kuru katru mirkli var izšķirties viņas liktenis.

—   Blēņas!— mazā večiņa norūca.— Ar steigu vispār neko nevar panākt. Apsēdies! Paēd! Padzeries! Nu, vai klausīsi?

—   Labāk piekāpies,— Engivuks pačukstēja,— man jau ir pieredze ar šo sievu. Ja viņa ko ieņēmusi galvā, tad tur nav nekas līdzams. Bez tam mums abiem par daudz ko jāaprunājas.

Atrejs tātad, sakrustojis kājas, apsēdās zemē pie sīkā galdiņa un sāka ēst. Pie katra malka un pie katra kumosa viņam patiešām likās, it kā zeltaina, silta dzīvība ieplūstu viņa dzīslās un muskuļos. Tikai tagad zēns manīja, cik daudz spēku bija zaudējis.

Bastiānam saskrēja siekalas mutē. Viņam piepeši šķita, ka sajūt gnomu pusdienu smaržu. Bastiāns ošņājās visapkārt, taču tās, pro­tams, bija bijušas vienīgi iedomas.

Vēders skaļi kurkstēja. Viņš to vairs nespēja izturēt un izņēma atlikušo sviestmaizi un ābolu no somas un apēda tos. Pēc tam Bastiānam kļuva mazlietiņ labāk, kaut arī viņš ne tuvu nejutās paēdis.

Tikai tad zēns atskārta, ka tā bijusi pēdējā maltīte. Šī atziņa viņu nobaidīja. Viņš centās par to vairs nedomāt.

—   Kur tu esi dabūjusi visus šos smalkos ēdienus?— Atrejs vaicāja Urglai.

—   Jā, dēliņ,— viņa sacīja,— daudz jāskraida apkārt, daudz, lai atrastu īstās zālītes un augus. Bet viņš, šis cietpauris Engivuks, grib dzīvot tieši šeit — savu svarīgo studiju dēļ! Kā lai dabū ēdienu galdā, tas viņu neinteresē!

—   Sieva,— Engivuks cienīgi aizrādīja,— ko tu saproti no tā, kas ir un kas nav svarīgi. Paej malā un ļauj mums aprunāties!

Urgla sabozusies nozuda mazajā alā un ņēmās tur šķindināt visvisādus traukus.

—   Lai iet!— Engivuks pačukstēja.— Viņa ir labs, vecs cilvēks, tikai reizēm viņai kaut kas jāpapurpina. Klausies, Atrej! Es tev tagad šo to paskaidrošu par Dienvidu orākulu, tas tev jāzina. Nokļūt līdz

Ujulalai nebūt nav tik vienkārši. Tas ir pat ļoti grūti. Taču es negribu tev lasīt zinātnisku lekciju. Varbūt būs labāk, ja tu uzdosi jautājumus. Citādi es pārāk izplūstu sīkumos. Tātad jautā!

—   Labi,— Atrejs sacīja.— Kas vai kurš ir Ujulala?

—   Sasodīts!— Engivuks norūca un zvērojošām acīm sadusmots paskatījās zēnā.— Tu jautā taisni kā mana veča. Vai tu nevari iesākt ar kaut ko citu?

Atrejs padomāja un tad vaicāja:

—   Sfinksas un lielie klinšu vārti, kurus tu man parādīji,— vai tā

ir ieeja?

—  Jau labāk!— Engivuks atbildēja.— Tā mēs tiksim tālāk. Klinšu vārti ir ieeja, bet tiem seko vēl divi citi vārti, un tikai aiz trešajiem dzīvo Ujulala — ja vispār var teikt, ka viņa dzīvo.

—   Vai tu pats pie viņas kādreiz jau esi bijis?

—   Ko tu iedomājies!— Engivuks attrauca, atkal jau mazlietiņ sadrūmis.— Es galu galā strādāju ar zinātniskām metodēm. Esmu savācis visu informāciju no tiem, kas tur bijuši. No tiem, saprotams, kas atgriezušies. Ļoti svarīgs darbs! Nedrīkstu atļauties personisku risku. Tas varētu kaitēt manam darbam.

—   Saprotu,— Atrejs sacīja.— Un ko tad nozīmē šie trīs vārti?

Engivuks piecēlās, sakrustoja rokas aiz muguras un sāka staigāt

šurpu turpu, skaidrodams:

—   Pirmie saucas Lielie noslēpumu vārti. Otrie saucas Burvju spoguļa vārti. Un trešie saucas Vārti bez atslēgas . . .

—   Savādi,— Atrejs viņu pārtrauca,— cik vien tālu es varēju redzēt, aiz klinšu vārtiem nebija nekas cits kā vien tukšs līdzenums. Kur tad ir šie pārējie vārti?

—   Mieru!—Engivuks noteica.— Ja tu mani nemitīgi pārtrauksi, es nespēšu neko paskaidrot. Viss ir ļoti sarežģīti! Klausies: otrie vārti uzrodas tikai tad, kad esi ticis cauri pirmajiem. Un trešie — kad aiz muguras ir otrie. Un Ujulala — tikai tad, kad esi ticis cauri trešajiem. Pirms tam no tā visa nekā nav. Vienkārši nav, vai saproti?

Atrejs pamāja, tomēr atzina par pareizāku klusēt, lai gnomu no jauna neaizkaitinātu.