Bezgalīgais stāsts

Ja tēvs vispār pamanīs, ka Bastiāns nav pārnācis mājās, tad, vēlākais, tagad tas būs noticis. Nezin vai viņš ir uztraucies? Varbūt iet laukā un meklē dēlu. Varbūt jau ir paziņojis policijai. Beigu beigās tiks pa radio izsludināta meklēšana. Bastiāns sajuta dūrienu pakrūtē.

Un ja patiešām tā — kur viņu meklēs? Skolā? Varbūt pat šeit bēniņos?

Vai viņš durvis maz bija aizslēdzis, atgriezdamies no tualetes? Bastiāns vairs nespēja atcerēties. Viņš piecēlās, lai paskatītos. Jā, durvis bija aizslēgtas un aizbultētas.

Laukā jau pamazām sāka krēslot. Gaisma, kas krita iekšā pa jumta lūku, nemanāmi kļuva vājāka.

Lai atbrīvotos no nemiera, Bastiāns mazlietiņ paskraidīja pa noliktavu šurpu turpu. To darot, viņš atklāja šeit lērumu mantu, kurām patiesībā nebija nekāda sakara ar skolu. Piemēram, vecu, sabelztu gramofonu ar tauri — ej nu sazini, kad un kas to šeit atnesis? Izgreznotos, zeltītos rāmjos kādā stūrī stāvēja vairākas gleznas, kurās gandrīz nekas vairs nebija redzams, izņemot vietu vietām kādu bālu seju ar bargu skatienu, kas lūkojās no tumšā dziļplāna. Tur bija arī rūsas saēsts svečturis ar septiņiem žuburiem, tajos vēl bija palikuši resnu sveču gali, noauguši garām parafīna lāšu bārdām.

Tad Bastiāns izbijās, jo kādā tumšā aizkaktē kaut kas sakustējās. Tikai otrreiz palūkojoties, viņš saprata, ka tur stāv liels, pusakls spogulis, kurā viņš bija neskaidri saskatījis pats sevi. Bastiāns piegāja tuvāk un brīdi nopētīja sevi. Skaists viņš patiešām nebija — resns augums, līkas kājas un bāla seja. Zēns lēnām purināja galvu un skaļi sacīja:

—   Nē!

Tad Bastiāns atgriezās savā paklāju gultā. Tagad jau vajadzēja pielikt grāmatu tuvu pie acīm, lai varētu lasīt tālāk.

—   Kur mēs palikām?— Engivuks vaicāja.

—   Pie Lielajiem noslēpumu vārtiem,— Atrejs atgādināja.

—    Pareizi! Pieņemsim, ka tev ir izdevies tikt cauri. Tad — un tikai tad — tev uzradīsies otrie vārti. Burvju spoguļa vārti. Es, kā jau teicu, no paša novērojumiem tev neko nevaru pateikt, bet gan tikai to, ko esmu uzzinājis no citiem. Šie vārti ir tiklab atvērti, kā slēgti. Skan dīvaini, ko? Varbūt pareizāk būtu sacīt, ka tie nav ne slēgti, ne atvērti. Kaut arī tas nav mazāk dīvaini. īsi sakot: runa ir par kādu lielu spoguli vai ko tamlīdzīgu, kaut ari šis priekšmets nav ne no stikla, ne no metāla. No kā īsti — to man vēl neviens nav spējis pateikt. Taču, stāvēdams tā priekšā, tu redzi pats sevi — zināms, ne jau tā kā parastā spogulī. Tu redzi nevis savu ārējo veidolu, bet gan savu īsto iekšējo būtību, kāda tā ir patiesībā. Tam, kurš šiem vārtiem grib tikt cauri, tā sakot, jāieiet pašam sevī.

—   Un tomēr man šķiet,— Atrejs sacīja,— ka šiem Burvju spoguļa vārtiem ir vieglāk iziet cauri nekā pirmajiem.

—   Maldi!— Engivuks iesaucās un atkal sāka satraukti skraidelēt šurpu turpu.— Milzīgi maldi, mans draugs! Esmu piedzīvojis, ka tieši tādi ceļinieki, kas uzskatījuši sevi par pilnīgi nevainojamiem, klieg­dami ir mukuši no briesmoņa, kas viņiem spogulī ņirdzis pretī. Vienu otru mums pat vajadzēja nedēļām ārstēt, pirms tas vispār bija spējīgs atkal doties atpakaļ uz mājām.

—   Mums!— noņurdēja Urgla, kas taisni nupat gāja garām ar jaunu spainīti.— Es vienmēr atkal dzirdu «mums»! Kuru tad tu esi ārstējis?

Engivuks tikai atmeta ar roku.

—   Citi,— viņš turpināja savu lekciju,— acīmredzot bija redzējuši vēl kaut ko daudz briesmīgāku, un tomēr viņiem pietika drosmes iet cauri. Citus varbūt arī tas tik ļoti neizbiedēja, taču viegli nenācās nevienam. Nekad nevar īsti zināt, kas uz ko atstāj lielāku iespaidu. Katram tas ir citādi.

—   Labi,— Atrejs sacīja,— un tomēr ir iespējams iziet cauri šim burvju spogulim?

—   Ir iespējams,— gnoms apstiprināja,— protams, ir iespējams, citādi jau tie nebūtu nekādi vārti. Loģiski, vai ne?

—  Varbūt var ari pa ārpusi apiet apkārt,— Atrejs ieminējās, — vai nevar?

—   Var,— Engivuks atkārtoja,— noteikti var! Taču tad aiz tiem nekā vairs nebūs. Trešie vārti uzrodas tikai tad, kad ir iziets cauri otrajiem, cik bieži lai tev to saka!

—   Un ko nozīmē šie trešie vārti?

—  Te nu ir vissarežģītāk! Vārti bez atslēgas ir ciet. Vienkārši ciet. Un viss! Tur nav ne kliņķa, ne roktura un ne atslēgas cauruma, nekā! Pēc manas teorijas, vienīgais durvju spārns, kas aizveras, neatstājot ne spraugas, sastāv no Fantāzijas selēna. Tu varbūt zini, ka nav nekā tāda, kas spētu sagraut, saliekt vai izšķīdināt selēnu. Tas ir ciets kā akmens.

—   Tātad cauri šiem vārtiem vispār nav iespējams tikt?

—   Lēnāk, lēnāk, manu zēn! Ir taču tādi, kas tikuši iekšā un sarunājušies ar Ujulalu, vai ne? Tātad šos vārtus ir iespējams atvērt.

—   Bet kā?

—   Klausies: Fantāzijas selēns reaģē uz mūsu gribasspēku. Tieši mūsu griba ir tā, kas dara to tik nepakļāvīgu. Jo vairāk kāds grib tikt iekšā, jo stiprāk noslēdzas vārti. Taču, ja kāds spēj visus savus nodomus aizmirst un neko negribēt,— tā priekšā vārti atveras paši no sevis.

Atrejs nolaida skatienu un klusītiņām teica:

—  Ja tā ir taisnība — tad kā lai izkļūstu tiem cauri ? Kā es varu to negribēt?

Engivuks nopūzdamies pamāja.