Bezgalīgais stāsts

Atrejs izbāza cauri galvu un tagad ieraudzīja kaut ko tādu, ko pirms tam, apejot vārtiem apkārt, nebija otrā pusē redzējis. Viņš atvilka galvu atpakaļ un paskatījās vārtiem garām: tur bija tikai tukšais līdzenums. Viņš vēlreiz ieskatījās caur vārtu spraugu un redzēja garu eju, kCf veidoja neskaitāmas varenas kolonnas. Tās galā bija pakāpieni un citas kolonnas, un terases, un atkal kāpnes, un vesels kolonnu mežs. Taču neviena no šīm kolonnām nebalstīja jumtu. Virs tām bija redzamas naksnīgās debesis.

Atrejs izgāja cauri vārtiem un izbrīna pilns vērās apkārt. Viņam aiz muguras vārti aizcirtās ciet.

Torņa pulkstenis sita četri.

Trūcīga dienas gaisma, kas līdz šim iespīdēja caur jumta lūku, bija mazpamazam izdzisusi. Bija kļuvis par tumšu, lai lasītu tālāk. Pēdējo lappusi Bastiāns bija spējis izburtot tikai ar grūtībām. Viņš nolika grāmatu malā.

Ko lai tagad iesāk?

Noteikti taču šajā noliktavā vajadzēja būt elektriskajai gaismai. Bastiāns taustīdamies pa pustumsu aizgāja līdz durvīm un ar rokām pārmeklēja sienu. Slēdzi atrast neizdevās. Arī otrajā pusē tā nebija.

Zēns izvilka no bikšu kabatas sērkociņu kārbiņu (viņam vienmēr bija līdzi sērkociņi, jo viņš labprāt tos dedzināja), taču tie bija mitri, un tikai ceturtais aizdegās. Mazās uguntiņas blāvajā gaismā viņš meklēja elektrības slēdzi, tomēr tā nekur nebija.

To Bastiāns nebija paredzējis. Iedomājoties, ka visu vakaru un visu nakti vajadzēs šeit tupēt pilnīgā tumsā, viņam sametās auksti no bailēm. Viņš gan vairs nebija nekāds mazais bērns, un mājās vai kāda citā pazīstamā vietā viņš nebūt nebaidījās no tumsas, taču palikt te augšā, šajā milzīgajā noliktavā ar visām šīm nepazīstamajām man­tām,— tas bija kaut kas gluži cits.

Sērkociņš apdedzināja zēnam pirkstus, un viņš to aizmeta prom.

Kādu brīdi Bastiāns tikai stāvēja un, klausījās. Lietus bija mitējies un grabinājās vēl pavisam klusītiņām pa lielo skārda jumtu.

Tad zēns atcerējās sarūsējušo septiņžuburu svečturi, kuru bija atklājis grabažās. Viņš taustīdamies aizgāja uz to vietu, sameklēja svečturi un atstiepa pie saviem vingrošanas paklājiem.

Bastiāns aizdedzināja resno sveču daktis - visas septiņas —, un telpa tūliņ pieplūda ar zeltainu gaismu! Liesmas klusītiņām sprēgāja un caurvējā dažkārt sašūpojās,

Bastiāns uzelpoja un atkal paņēma grāmatu.

VIII. Klusuma balss

Ērmoti un laimīgi smaidīdams, Atrejs ieklīda kolonnu meža, kas gaišajā mēnessgaismā meta melnas ēnas. Viņu apņēma dziļš klusums, viņš pat nedzirdēja savu baso kāju soļus. Atrejs vairs nezināja, ne kas viņš ir un kā viņu sauc, ne kā šeit gadījies un ko meklē. Viņš bija ļoti izbrīnījies, taču pilnīgi bezrūpīgs.

Zeme itin visur bija noklāta ar mozaīku, kurā atveidoti noslēpu­maini savijušies ornamenti vai noslēpumainas ainas un tēli. Atrejs gāja tai pāri, uzkāpa pa platajām kāpnēm augšā, nonāca plašās terasēs, nokāpa pa kāpnēm atkal lejā un gāja cauri garai akmens

kolonnu alejai. Viņš tās aplūkoja citu pēc citas un priecājās par to, ka ikviena bija citādi izgreznota un noklāta ar atšķirīgām zīmēm. Tā viņš virzījās tālāk prom no Vārtiem bez atslēgas.

Atrejs bija gājis un gājis — ej nu sazini, cik ilgi,— kad izdzirdēja tālumā savādu skaņu un ieklausīdamies apstājās. Skaņa nāca tuvāk, tā bija kāda dziedoša balss, ļoti skaista, dzidra un augsta kā bērnam, taču skanēja bezgalīgi skumīgi, jā, dažkārt pat šķita, ka tā raud. Šī raudu dziesma izšalca cauri kolonnām ātri kā vēja pūsma, tad atkal palika kādā vietā stāvam, uzlidoja augšup un laidās lejā, tuvojās un atkal attālinājās, un šķita, ka riņķo apkārt Atrejam plašā lokā.

Viņš nekustējās un gaidīja.

Palēnām loki, kurus balss meta Atrejam apkārt, kļuva mazāki, un tagad viņš jau spēja saprast vārdus, kurus tā dziedāja:

—    Ak, viss jau notiek vienreiz vien, tomēr vienreiz visam jānotiek. Kalni, lauki man aizvien

izskanēt un izgaist liek . . .

Atrejs griezās līdzi balsij, kas nerimdamās lidoja starp kolonnām šurpu turpu, taču zēns nespēja nevienu ieraudzīt.

—   Kas tu esi?— viņš sauca.

Un kā atbalsi zēns izdzirdēja pats savu balsi:

—   Kas tu esi?

Atrejs padomāja.

—    Kas es esmu?— viņš murmināja.— To es nevaru pateikt. Kaut gan man šķiet, ka es to kādreiz esmu zinājis. Bet vai tad tas ir svarīgi?

Dziedošā balss atbildēja:

—   Vien tas no manis ko uzzinās, kas dzejā runās un atskaņās,

jo tikai dzejas valodu protu, citu nevienu es nesaprotu . . .

Atrejs nebija diez ko iemanījies sacerēt atskaņas un dzeju, viņam šķita, ka būs mazliet pagrūti sarunāties, ja balss saprot tikai to, kas izteikts atskaņās. Zēnam vispirms vajadzēja bridi lauzīt galvu, pirms viņš ar pūlēm izrunāja:

—    Kas esi tu — ja atļauts jautāt, es labprāt vēlētos to zināt.

Un balss tūliņ atbildēja:

—    Paldies par to, ko saki tu! Tagad es tevi saprotu!

Un tad ta iedziedājās no kadas citas puses:

—   Es — klusuma balss Ujulala, kas Dziļā noslēpuma pilī mīt. Es priecājos bez gala,