Bezgalīgais stāsts

—   Nekā nebija!— vecā Urgla viņu skarbi pārtrauca.— Vispirms viņam jāpaēd un jāpadzeras. Vai tad es galu galā būšu velti vārījusi un cepusi? Tavai bezmērķīgajai ziņkārībai paliks laika vēl liku likām!

Atrejs bija norāpies no pūķa muguras un sveicināja gnomu pāri. Tad visi trīs nosēdās pie galdiņa, uz kura atkal bija salikti visvisādi gardi ēdamie un maza kanniņa kūpošas zāļu tējas.

Torņa pulkstenis sita pieci. Bastiāns noskumis atcerējās abas tāfelītes riekstu šokolādes, kuras mājās glabāja savā naktsskapītī — ja nu viņam kādreiz naktī pēkšņi sagribētos ēst. Būtu zēns nojautis, ka nekad vairs tur tieatgriezīsies, viņš būtu varējis tās paņemt līdzi kā neaizskaramās rezerves. Bet tur nu neko vairs nevarēja grozīt. Labāk par 'to vairs nedomāt!

Fuhūrs apgūlās mazajā klinšu ielejā tā, lai varenā galva atrastos blakus Atrejam un lai varētu visu dzirdēt.

—   Iedomājieties tikai,— viņš sauca.— Mans draugs un pavēlnieks domā, ka bijis prom tikai vienu vienīgu nakti!

—   Vai tad tā nav?— Atrejs vaicāja.

—   Septiņas dienas un septiņas naktis!— Fuhūrs paskaidroja.

—   Paskaties šurp, visas manas brūces ir gandrīz sadzijušas!

Tikai tagad Atrejs pamanīja, ka arī viņa paša brūces ir sadzijušas. Zāļu apsējs bija nozudis. Savādi gan.

—   Kā tas ir iespējams? Es izgāju cauri trim maģiskajiem vārtiem, sarunājos ar Ujulalu, tad aizmigu — taču nevar būt, ka es tik ilgi būtu gulējis.

—   Tur laikam telpa un laiks ir mazlietiņ citādi nekā šeit,— Engi­vuks sacīja.— Un tomēr — tik ilgi kā tu orākulā pirms tevis vēl neviens nav palicis. Kas tur notika? Runā taču beidzot!

—   Vispirms es labprāt gribētu uzzināt, kas noticis šeit,— Atrejs atbildēja.

—   Tu taču redzi pats,— Engivuks attrauca,— izzūd visas krāsas, viss kļūst neīsts, Lielo noslēpumu vārtu vairs nav. Šķiet, ka arī šeit sākusies iznīcība.

—   Un sfinksas?— Atrejs apjautājās.— Kur pazudušas tās? Vai aizlidojušas? Vai jūs to redzējāt?

—   Mēs neko neesam redzējuši,— Engivuks norūca,— es cerēju, ka tu varēsi mums šajā sakarā kaut ko pateikt. Vārtu spraislis bija pēkšņi iebrucis, taču neviens no mums nebija neko ne dzirdējis, ne redzējis. Biju turp pat aizgājis un izmeklēju drupas. Un zini, ko es noskaidroju? Lūzuma vietas ir ļoti senas un apaugušas ar pelēku sūnu, it kā tās jau pirms simt gadiem tur gulētu tā kā tagad, it kā šo Lielo noslēpumu vārtu vispār nekad nebūtu bijis.

—   Un tomēr tie bija,— Atrejs klusi sacīja,— jo es tiem izgāju cauri un arī cauri Burvju spoguļa vārtiem, un visbeidzot cauri Vārtiem bez atslēgas.

Un nu Atrejs izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis. Viņš bez pūlēm atcerējās katru sīkumu.

Engivuks, kas sākumā ar dedzīgiem starpjautājumiem bija piepra­sījis vēl detalizētāku aprakstu, stāstījuma laikā lēnītiņām kļuva mazrunīgāks. Un, kad Atrejs beidzot gandrīz vai vārds vārdā atkārtoja to, ko Ujulala bija izpaudusi, viņš apklusa pavisam. Gnoma mazā, krunkainā seja bija ieguvusi visdziļāko bēdu izteiksmi.

—   Tagad tu zini noslēpumu,— Atrejs nobeidza savu stāstījumu,

—   tu taču par katru cenu vēlējies to izdibināt, vai ne? Ujulala ir būtne, kas sastāv tikai no balss. Viņas tēls ir tikai dzirdams. Viņa ir tur, kur viņa skan.

Engivuks bridi klusēja, tad aizsmakušā balsī aizrādīja:

—   Tu laikam gribi sacīt — viņa bija tur.

—  Jā,— Atrejs atbildēja,— spriežot pēc viņas pašas vārdiem, es esmu pēdējais, ar kuru viņa sarunājusies.

Pāri Engivuka krunkainajiem vaigiem noritēja divas mazas asaras.

—  Velti!— viņš sacīja čerkstošā balsī.— Viss mans mūža darbs, mani pētījumi, mani gadiem ilgie novērojumi — viss velti! Beidzot man tiek pienests pēdējais ķieģelis manai zinātniskajai celtnei, beidzot to varētu nobeigt, varētu uzrakstīt pēdējo nodaļu — un taisni tagad manam darbam vairs nav nekādas nozīmes, tas ir pilnīgi lieks, nevienam tas vairs neko nelīdzēs, tas nav vairs ne plika graša vērts, nevienu tas neinteresēs, jo parādības, par kuru ir runa, vairs nav! Beigts un pagalam!

Viņu smacēja raudas, kas atgādināja klepus lēkmi. Vecā Urgla līdzjūtīgi raudzījās viņā, glaudīja viņa kailo galviņu un ņurdēja:

—   Nabaga vecais Engivuk! Nabaga vecais Engivuk! Neesi tik satriekts! Gan jau atradīsi ko citu.

—   Sieva!— Engivuks uzšņāca viņai zvērojošām acīm.— Tas, ko tu redzi savā priekšā, ir nevis nabaga vecais Engivuks, bet gan traģiska persona.

Un viņš — kā jau vienreiz to bija darījis — ieskrēja alā un aizcirta kādas mazas durtiņas. Urgla nopūzdamās papurināja galvu un nomurmināja:

—   Viņš tā nedomā, viņš ir lāga vecītis, tikai diemžēl pilnīgi jucis.

Kad maltīte bija galā, Urgla piecēlās un sacīja:

—   Nu gan es sakravāšu mūsu mantas. Nekā daudz jau nav, ko ņemt līdzi, bet šis tas kopā sanāk. Jā, nu ir laiks.

—   Vai tad jūs gribat no šejienes doties prom?— Atrejs vaicāja.

Urgla drūmi pamāja.

—    Mums nekas cits neatliek. Kur izplatās iznīcība, tur nekas vairs neaug. Un manam večukam jau ari vairs nav nekāda iemesla te palikt. Jāredz, kas notiks tālāk. Kaut kam taču jānotiek. Un jūs? Kas jums padomā?