Bezgalīgais stāsts

Pa to starpu negaisa mākoņi bija no malu malām tik cieši savilkušies kopā, ka Atrejs visapkārt sev ieraudzīja kaut ko tādu, kas līdzinājās milzu piltuvei vai vulkāna krāterim, kura sienas sāk griezties arvien ātrāk un ātrāk, tā ka sēra dzeltenais, svina pelēkais, asins sarkanais un tumši melnais sajūk kopā. Arī Atrejs pats uz sava baltā pūķa tika sagriezts virpulī kā sērkociņš varenā atvarā. Un tagad viņš ieraudzīja vētras milžus.

Patiesībā redzēt varēja tikai seju, jo locekļu viņiem bija tik daudz un tie nemitīgi mainījās, kļūdami drīz gari, drīz īsi, drīz skaidri un drīz miglaini, drīz savairodamies simtiem, drīz pazuzdami pavisam, turklāt vēja milži briesmīgajā riņķa dejā vai cīniņā bija tā sapinušies cits ar citu, ka bija pilnīgi neiespējami saskatīt viņu patieso veidolu. Arī sejas pastāvīgi pārvērtās, kļuva resnas un pietūkušas, tad izstiepās garas vai platas un tomēr vienmēr palika atšķirīgas. Tās iepleta muti, kliedza un rēca, gaudoja un smējās cita par citu. Pūķi un tā jātnieku, šķiet, vēja milži pat nemanīja, jo salīdzinājumā ar tiem viņš bija sīks kā knislis.

Atrejs izslējās taisns. Ar labo roku viņš satvēra zelta amuletu uz savām krūtīm un sauca, cik skaļi vien spēdams:

—   Bērnišķās ķeizarienes vārdā — rimstiet un uzklausiet mani!

Un notika neticamais!

Gluži kā valodu zaudējuši, tie pierima. To mutes aizvērās, un astoņas izvalbītas milzu acis tika pavērstas uz AURINU. Ari virpulis izgaisa. Piepeši iestājās nāves klusums.

—   Atbildiet man!— Atrejs sauca.— Kur ir Fantāzijas robežas? Vai tu zini to, Lir?

—  Ziemeļos tai robežu nav,— melnā mākoņseja atbildēja.

—   Un tu, Baureo?

—   Arī austrumos nav,— svina pelēkā mākoņseja attrauca.

—   Saki tu, Širk!

—   Dienvidos tai nav robežu,— sēra dzeltenā mākoņseja sacīja.

—   Maiestril, varbūt tu zini?

—   Rietumos tai robežu nav,— ugunssarkanā mākoņseja atbildēja.

Un tad visi četri sacīja gluži vai vienā mutē:

—   Kas tu tāds esi, ka nēsā Bērnišķās ķeizarienes zīmi un nezini, ka Fantāzijai vispār nav robežu?

Atrejs klusēja. Viņš jutās kā ar mietu dabūjis pa galvu. To viņš patiešām nebija iedomājies, ka robežu vispār nav. Tātad viss bijis velti.

Atrejs vairs nejuta, ka vēja milži atkal uzsāk savu cīņas spēli. Viņam arī bija vienalga, kas notiks tālāk. Zēns cieši ieķērās pūķa krēpēs, kad virpulis piepeši viņu pasvieda gaisā. Zibeņu apņemti, viņi joņoja pa apli, tad gandrīz vai noslīka līmeniski brāzmojošās lietus šaltis. Pēkšņi viņi tika ierauti svelmē, kurā gandrīz vai sadega, tad nonāca krusā, kur viņus kapāja nevis graudiņi, bet gan lāstekas — ga­ras kā šķēpi — un notrieca viņus zemē. Pēdīgi viņi atkal tika uzrauti augšup un apsviesti riņķī, un mētāti šurpu turpu — vēja milži cīnījās par virsroku.

—   Turies stingri!— Fuhūrs uzsauca, kad vēja brāzma viņu ap­svieda uz muguras.

Taču bija jau par vēlu. Atrejs bija palaidis rokas vaļā un krita tagad lejā. Viņš krita un krita, un tad domu pavediens pārtrūka.

Kad Atrejs atkal atguva samaņu, viņš gulēja mīkstās smiltīs. Ausīs skanēja viļņu šalkoņa, un, pacēlis galvu, zēns ieraudzīja, ka ir izskalots kādas jūras krastā. Diena bija pelēka, miglaina, taču bez vēja. Jūra bija mierīga, un nekas neliecināja par to, ka šeit vēl pirms neilga laika plosījusies vēja milžu kauja. Bet varbūt viņš bija nonācis kādā gluži citā — tālā vietā? Jūras krasts bija līdzens, nekur neredzēja klintis vai pakalnus, tikai vietumis daži salīkuši un slīpi koki stāvēja miglā kā milzu putnu ķetnas.

Atrejs piecēlās. Dažu soļu attālumā gulēja sarkanais bifeļvilnas mētelis. Viņš aizrāpoja turp un aplika to ap pleciem. Sev par izbrīnu zēns secināja, ka mētelis ir gandrīz vai sauss. Tātad viņš šeit jau laikam gulējis ilgāku laiku.

Kā viņš te nonācis? Un kāpēc nebija noslīcis?

Atrejā uzausa neskaidras atmiņas par rokām, kas viņu nesušas, un neparastām dziedošām balsīm: «Nabaga zēns, skaistais zēns! Turiet viņu! Neļaujiet viņam noslīkt!»

Varbūt tās bijušas ari tikai viļņu šalkas?

Bet varbūt nāras un ūdensvīri? Droši vien redzējuši karekli un tāpēc izglābuši viņu.

Atreja roka neviļus tvēra pēc amuleta — tā vairs nebija! Ķēde bija nozudusi no kakla. Viņš bija pazaudējis medaljonu.

—    Fuhūr!— Atrejs iesaucās, cik skaļi vien varēdams, pielēca kājās, šaudījās šurpu turpu un auroja uz visām pusēm:— Fuhūr! Fuhūr! Kur tu esi?

Nekādas atbildes. Tikai vienmuļi, rāmi viļņi skalojās pret krastu.

Kas zina, kurp vēja milži aizpūtuši balto pūķi! Varbūt Fuhūrs meklē savu mazo pavēlnieku pavisam citā vietā — tālu prom no šejienes. Varbūt arī viņš ir miris.

Tagad Atrejs vairs nebija ne jātnieks uz pūķa, ne Bērnišķās ķeizarienes sūtnis — viņš bija parasts mazs zēns. Un gluži viens.

Torņa pulkstenis sita seši.

Laukā tagad jau valdīja tumsa. Lietus pierimis. Visapkārt dziļš klusums. Bastiāns stīvi lūkojās sveču liesmās.

Tad viņš sarāvās, jo ieknakšķējās grīda.

Bastiānam šķita, ka viņš dzird kādu elpojam. Zēns aizturēja elpu un ieklausījās. Bija redzams tikai mazs gaismas riņķis, kuru izplatīja sveces; milzu noliktava tagad grima tumsā.