Bezgalīgais stāsts

Vai tur uz kāpnēm neskanēja nedroši soļi? Vai noliktavas durvju kliņķis nupat nepakustējās?

Atkal noknakšķēja grīda.

Ja nu šajā noliktavā spokojas? . . .

—   Ak, ko nu,— Bastiāns pusbalsī sacīja,— spoku nemaz nav. To saka visi.

Bet kāpēc tad ir tik daudz nostāstu par tiem?

Varbūt visi, kas apgalvo, ka spoku nav, vienkārši baidās teikt ko citu.

X. Salašņu zeme

Gauži nosalis, Atrejs cieši ieritinājās sarkanajā mētelī un devās zemes iekšienē. Ainava, cik vien tālu skatiens to miglas dēļ tvēra, tikpat kā nemainījās. Tā bija līdzena un neizteiksmīga, tikai mazpa­mazām starp salīkušajiem kokiem uzradās arvien vairāk brikšņu un krūmu, kas izskatījās kā veidoti no sarūsējuša skārda un bija arī gandrīz tikpat cieti. Ar tiem varēja viegli savainoties, ja neuzmanījās.

Aptuveni pēc stundas Atrejs nonāca pie kāda ceļa, noklāta ar kūkumainām, neregulārām akmens šķembām. Zēns nolēma sekot ceļam, kuram katrā ziņā vajadzēja kaut kur aizvest, taču viņam likās ērtāk iet gar ceļmalu pa putekļiem, nevis pa grumbuļaino bruģi. Tas locījās kā čūska pa kreisi un pa labi, šķiet, bez īpaša iemesla, jo arī šeit nebija ne uzkalnu, ne upju. Šajā apvidū viss izskatījās greizs.

Atrejs vēl nebija ilgi gājis, kad izdzirdēja no tāluma tuvojamies dīvainu, blietējošu troksni. Tas atgādināja lielu bungu dobju rīboņu, pa vīdam ieskanējās spalgi svilpieni kā no mazām flautām un zvārguļu šķinda. Atrejs noslēpās aiz kāda krūma ceļa malā un gaidīja.

Savādā mūzika lēnām tuvojās, un beidzot no miglas iznira pirmie stāvi. Acīmredzot tie dejoja, taču tā nebija ne priecīga, ne piemīlīga deja, nācēji lēkāja apkārt ārkārtīgi dīvainām kustībām, valstījās pa zemi, rāpoja uz visām četrām, izslējās stāvus un uzvedās kā neprātīgi. Taču dzirdama no tā visa bija vienīgi dobjā, lēnā bungu rīboņa, spalgie svilpieni un daudzu rīkļu smilkstoņa un elsoņa.

Nācēju kļuva vairāk un arvien vairāk, izveidojās vesela procesija, kurai, šķiet, nebija gala. Atrejs saskatīja dejotāju sejas, tās bija pelēkas kā pelni un sviedriem notecējušas, taču visu viņu acis zvēroja mežonīgā, drudžainā mirdzumā. Daži šaustīja paši sevi ar pātagām.

Viņi ir vājprātīgi, Atrejs nodomāja un sajuta aukstus šermuļus pārskrienam pār muguru.

Turklāt viņš redzēja, ka procesijā piedalās galvenokārt lietuvēni, mājas gari un spoki. Pa vīdam bija arī vampīri un krietns daudzums raganu — vecas ar lielu kupri un kazbārdiņu pie zoda, kā arī jaunas, kas izskatījās skaistas un ļaunas. Acīmredzot Atrejs bija nonācis kādā no Fantāzijas zemēm, kuru apdzīvoja tumsas radības. Ja viņam vēl būtu AURINS, viņš bez vilcināšanās izietu tām pretim, lai pajautātu, kas šeit notiek. Taču tagad Atrejs atzina par pareizāku nogaidīt savā paslēptuvē, kamēr šausminošā procesija paiet garām un pēdējais pastarītis klibodams un lēkdams nozūd miglā.

Tikai tad Atrejs atkal uzdrošinājās iziet uz ceļa un noskatījās nopakaļ spokainajai procesijai. Sekot tai vai ne? Viņš nespēja izšķirties. Patiesībā Atrejs nemaz vairs nezināja, vai viņam vispār tagad vēl kaut kas jādara, vai viņš vēl kaut ko spēj.

Pirmo reizi Atrejs skaidri sajuta, cik ļoti trūkst Bērnišķās ķeizarienes amuleta un cik bezpalīdzīgs viņš ir bez tā. Ne jau tas bija galvenais, ka «rota» viņu sargāja, visu, ko nācās piedzīvot,— grūtības un trūkumu, bailes un vientulību — viņam tik un tā vajadzēja uzveikt paša spēkiem, taču, kamēr šī zīme karājās kaklā, Atrejs nekad nešaubījās par to, kas viņam jādara. Kā noslēpumains kompass tā bija vadījusi viņa gribu, viņa lēmumus uz pareizo pusi. Turpretī tagad viss bija citādi, tagad vairs nebija tā slepenā spēka, kas vadītu.

Tikai tāpēc, lai nevajadzētu stāvēt kā pamirušam, viņš pierunāja pats sevi sekot spoku procesijai, kuras dobjais bungu ritms joprojām vēl bija dzirdams tālumā.

Kamēr Atrejs klusītiņām lavījās cauri miglai — nemitīgi rūpēda­mies par to, lai tiktu ievērots pienācīgs atstatums no pēdējiem pastarīšiem,— viņš mēģināja izvērtēt savu situāciju.

Kāpēc, ak, kāpēc viņš netika uzklausījis Fuhūru, kad tas bija ierosinājis tūliņ lidot pie Bērnišķās ķeizarienes? Viņš būtu aiznesis viņai Ujulalas vēsti un atdevis «rotu». Bez AURINA un bez Fuhūra vairs nebija iespējams nokļūt pie Bērnišķās ķeizarienes. Valdniece gaidīs viņu līdz pat savas dzīves pēdējam acumirklim, cerēs, ka viņš nāks, ticēs, ka viņš atnesīs viņai un Fantāzijai glābiņu,— taču velti!

Tas jau bija pietiekami slikti, taču vēl sliktāk bija tas, ko viņš bija uzzinājis no vēja milžiem: ka Fantāzijai nav robežu. Ja jau nebija iespējams izkļūt laukā no tās, tad ari nebija iespējams pasaukt palīgā cilvēkbērnu, kas dzīvo ārpus Fantāzijas. Taisni tāpēc, ka Fantāzija ir bezgalīga, tās gals bija nenovēršams!

Steberēdams tālāk pa nelīdzeno bruģi cauri miglas lēveriem, Atrejs atmiņās vēlreiz dzirdēja Ujulalas maigo balsi. Niecīga cerību dzirksts iekvēlojās viņa krūtīs.