Bezgalīgais stāsts

Agrāk cilvēki esot bieži iemaldījušies Fantāzijā, lai dotu Bērnišķa­jai ķeizarienei arvien jaunus, burvīgus vārdus,— tā taču viņa bija dziedājusi. Tātad pastāvēja tomēr kāds ceļš no vienas pasaules otrā! «Viņiem tuvāks ceļš pie mums nekā mums pie viņiem.»

Jā, tie bija Ujulalas vārdi. Tikai cilvēkbērni bija aizmirsuši šo ceļu. Bet vai nevarēja gadīties, ka viens, vismaz viens to atkal atcerētos.

Par to, ka viņam pašam vairs nav nekādu cerību, Atrejs daudz nebēdāja. Svarīgi bija tikai, lai kāds cilvēkbērns sadzirdētu Fantāzijas saucienu un nāktu — tāpat kā tas bijis visos laikos. Bet varbūt, varbūt kāds jau ir devies ceļā un nāk šurpu!

— Jā! Jā!— Bastiāns iesaucās un izbijās pats no savas balss, tāpēc jau mazliet klusāk piebilda:— Es ietu jums palīgā, ja tikai zinātu — kā! Es nezinu ceļu, Atrej! Es patiešām to nezinu!

Dobjā bungu rīboņa un spalgās svilpītes bija pieklusušas, un, pašam to nemanot, Atrejs bija pienācis procesijai tik tuvu, ka gandrīz vai uzskrēja virsū pēdējiem radījumiem. Tā kā zēns bija basām kājām, soļi nesacēla nekādu troksni — taču ne jau tāpēc šīs būtnes nepie­grieza viņam vērību. Viņš varēja arī pieribināt klāt ar dzelzī kaltiem zābakiem un kliegt skaļā balsī, neviens tādēļ nebūtu uztraucies.

Viņi tagad negāja vairs procesijā, bet bija plaši izklīduši uz kāda pelēkas zāles un dubļu lauka. Daži viegli šūpojās šurpu turpu, citi stāvēja vai tupēja nekustīgi, taču visu acis, kurās bija akls, drudžains mirdzums, lūkojās vienā virzienā.

Tagad arī Atrejs pamanīja to vietu, uz kurieni viņi blenza kā nežēlīgas ekstāzes pārņemti: lauka otrajā pusē pletās tukšums.

Tas bija tas pats, ko Atrejs jau pirmīt bija redzējis pie mizu troļļiem no koka galotnes vai līdzenumā, kur bija stāvējuši Dienvidu orākula maģiskie vārti, vai, sēžot Fuhūram mugurā, no liela augstuma, taču līdz šim viņš to vienmēr bija uzlūkojis tikai iztālēm. Tagad Atrejs stāvēja nesagatavojies tā priekšā tuvu jo tuvu, tukšums stiepās šķērsām pāri visam apvidum, tas bija milzīgs un lēni, lēni, taču neatvairāmi tuvojās.

Atrejs redzēja, ka spokainie tēli uz lauka sāk locīties tā priekšā, ka viņu locekļi raustās kā krampjos un mute ir ieplesta, it kā viņi gribētu kliegt vai smieties, taču valdīja nāves klusums. Un tad — gluži kā novītušas lapas, ko sagrābusi vēja brāzma,— visi vienlaikus drāzās uz tukšumu un metās, vēlās un lēca tajā iekšā.

Tiklīdz pēdējais no šā spokainā bara bez skaņas un bez pēdām bija pazudis, Atrejs šausmās pamanīja, ka arī paša ķermenis sāk maziem, raustīgiem solīšiem virzīties uz tukšuma pusi. Nepārvarama prasība spieda viņu tāpat mesties iekšā. Atrejs sasprindzināja visu savu gribasspēku un pretojās šai tieksmei. Viņš piespieda sevi palikt uz vietas. Lēni, lēnītiņām izdevās pagriezties riņķī un paspert dažus solīšus pret neredzamo vareno straumi. Drīz straume zaudēja spēku, un Atrejs skrēja, skrēja pa kūkumaino bruģi atpakaļ, cik ātri vien varēdams. Viņš paslīdēja, gāzās, uztrausās kājās un skrēja tālāk, nedomādams par to, kurp aizvedīs ceļš miglā.

Skriedams Atrejs pakļāvās tā bezjēdzīgajiem līkumiem un apstā­jās tikai tad, kad priekšā no miglas iznira augsts, melnum melns pilsētas mūris. Aiz tā pelēkajās debesīs slējās daži slīpi torņi. Pilsētas vārtu biezie koka spārni bija izburbējuši un šķībi karājās sarūsējuša­jās eņģēs.

Atrejs iegāja iekšā.

Noliktavā kļuva arvien aukstāks. Bastiānam tik ļoti sala, ka viņš sāka trīcēt.

Un ja nu viņš tagad saslimst — kas tad notiks? Viņš, piemēram, var dabūt karsoni kā Villiis, zēns no viņa klases. Tad viņam vajadzēs gluži vienam šajā noliktavā nomirt: nebūtu neviena, kas palīdzētu.

Šobrīd Bastiāns būtu bijis ļoti priecīgs, ja tēvs viņu atrastu un izglābtu.

Taču iet mājās — nē, to viņš nevarēja. Tad labāk mirt!

Bastiāns atnesa vēl atlikušās armijas segas un ierušinājās tajās dziļi jo dziļi.

Pamazām kļuva siltāk.

Kaut kur pāri jūras krācošajām bangām dimdēja Fuhūra balss, varena kā bronzas zvana skaņas:

— Atrej! Kur tu esi? Atrej!

Sen jau vēja milži bija beiguši kaujas rotaļu un aizbrāzušies katrs uz savu pusi. Viņi satiksies atkal no jauna šajā vai kādā citā vietā, lai vēlreiz izšķirtu savu strīdu, kā to darījuši kopš neatminamiem laikiem. To, kas nupat kā bija noticis, viņi nezināja, jo visu bija aizmirsuši un viņu prātus nodarbināja vienīgi nevaldāmais spēks. Arī baltais pūķis un tā mazais jātnieks sen jau bija pagaisuši no vēja milžu atmiņas.

Kad Atrejs bija gāzies dziļumā, Fuhūrs sākumā par varītēm bija pūlējies panākt zēnu, lai noķertu viņu vēl kritienā. Taču viesuļvētra bija uzrāvusi pūķi augšā un aiznesusi tālu, tālu prom. Kad Fuhūrs atgriezās, vēja milži jau plosījās kādā citā vietā virs jūras. Viņš izmisis centās atkal atrast to vietu, kur Atrejs varēja būt iekritis ūdenī, taču pat baltais laimes pūķis nav spējīgs ieraudzīt mutuļojošās jūras putās svaidītu vai pat jūras dibenā noslīkušu ķermeni, kas pārvērties sīkā punktiņā.