Bezgalīgais stāsts

—   Tu esi bijis cilvēkbērnu pasaulē?

—   Es esmu bieži klīdis no viņu pasaules uz jūsējo.

—   Gmork,— Atrejs stostīdamies izmocīja, un viņa lūpas nenovēr­šami sāka trīcēt,— vai tu man vari pateikt ceļu, kas ved uz cilvēkbērnu pasauli?

Gmorka acīs iedzalkstījās zaļas liesmiņas. Izskatījās, ka viņš iekšēji smietos.

—   Tev un tev līdzīgiem ceļš uz turieni ir ļoti viegls. Tikai viena nelaime: jūs nekad vairs nespēsiet atgriezties šajā pasaulē. Jums uz visiem laikiem jāpaliek tur. Vai tu to vēlies?

—   Kas man jādara?— Atrejs apņēmīgi vaicāja.

—   Tas, ko visi pārējie te darījuši jau pirms tevis, dēliņ. Tev tikai jāielec tukšumā. Bet nesteidzies — agri vai vēlu, kad izzudīs Fantāzi­jas pēdējās daļas, tu tik un tā to izdarīsi.

Atrejs piecēlās.

Gmorks ievēroja, ka zēns trīc pie visām miesām. Tomēr, nezinā­dams tam īsto iemeslu, viņš nomierinoši sacīja:

—   Tu nebaidies, tas nesāp.

—   Es nebaidos,— Atrejs atbildēja.— Es nekad nebūtu domājis, ka tieši šeit, pateicoties tev, atkal atgūšu cerības.

Gmorka acis kvēloja kā divi šauri, zaļi mēnestiņi.

—   Cerībām tev nav nekāda iemesla, dēliņ,— lai arī ko tu būtu nodomājis. Tiklīdz tu parādīsies Cilvēku pasaulē, tu vairs nebūsi tas, kas tu esi šeit. Tas ir tieši tas noslēpums, ko Fantāzijā neviens nezina.

Atrejs stāvēja nolaistām rokām.

—   Kas es tur būšu?— viņš uzprasīja.— Atklāj man šo noslēpumu!

Gmorks ilgu laiku klusēja un nekustējās. Atrejs jau baidījās, ka

atbildi nesaņems, taču beidzot vilkača krūtis pacēla smaga elpa, un viņš ierunājās aizsmakušā balsī:

—    Par ko tu uzskati mani, dēliņ? Par savu draugu? Piesargies! Es tikai īsinu sev laiku ar tevi. Un tu tagad pat nespēj aiziet. Es stingri turu tevi ar tavām cerībām. Taču, kamēr es runāju, tukšums apņem Spoku pilsētu no visām pusēm, un drīz vairs nebūs izejas. Tad tu būsi pagalam. Ja tu manī pašlaik klausies, tas nozīmē, ka esi jau izšķīries. Taču vēl tu vari bēgt.

Gmorka purnā jautās arvien spilgtāk izteikta nežēlība. Atrejs īsu mirkli vilcinājās, tad čukstus sacīja:

—   Atklāj man šo noslēpumu! Kas es tur būšu?

Gmorks atkal ilgu laiku neatbildēja. Tagad viņš elpoja gārdzie- niem un grūdieniem. Taču pavisam negaidīti nezvērs pieslējās, atbalstījās sēdus uz savām priekšķepām, un Atrejam vajadzēja viņā lūkoties uz augšu. Tikai tagad kļuva redzams, cik viņš ir milzīgs un šausmīgs. Žvadzošā balsī Gmorks turpināja:

—   Vai tu esi redzējis tukšumu, dēliņ?

—  Jā, daudzreiz.

—   Kā tas izskatās?

—   Tāds kā aklums.

—    Nu labi … un, līdzko jūs esat nonākuši tukšumā, jums tas pielīp, šis tukšums. Jūs kļūstat kā lipīga slimība, no kuras cilvēki top akli, viņi vairs nespēj atšķirt šķietamo no īstenības. Vai tu zini, kā jūs tur sauc?

—   Nē,— Atrejs čukstus sacīja.

—   Par meliem!— Gmorks norējās.

Atrejs purināja galvu. Asinis bija nozudušas no viņa lūpām.

—   Kā tas var būt?

Gmorks tīksminājās par Atreja šausmām. Saruna viņu acīm redzami atdzīvināja. Pēc maza brītiņa nezvērs turpināja:

—   Kas tu būsi tur, tu man jautā? Bet kas tu esi šeit? Kas jūs esat, Fantāzijas būtnes? Jūs esat iedomu tēli, izgudrojumi poēzijas valstībā, kāda bezgalīga stāsta tēli! Vai tu pats sevi uzskati par īstenību, dēliņ? Nu labi, savā pasaulē tu esi īstenība. Taču, izgājis cauri tukšumam, tu vairs nebūsi īstenība. Tu būsi kļuvis par kaut ko bezpersonisku. Tad tu būsi nonācis citā pasaulē. Tur jums vairs nebūs nekādas līdzības pašiem ar sevi. Cilvēku pasaulē jūs ienesat ilūzijas un apmātību. Uzmini, dēliņ, kas notiek ar visiem Spoku pilsētas iemītniekiem, kas ielēkuši tukšumā?

—  To es nezinu,— Atrejs izstomīja.

—  Viņi kļūst par murgiem cilvēku smadzenēs, par baiļu iedomām, kaut īstenībā ne no kā nav jābaidās, par alkatību, kas padara viņus slimus, par izmisuma rēgiem, kaut nav iemesla izmisumam.

—   Vai mēs visi kļūstam par tādiem?— Atrejs šausmās pajautāja.

—   Nē,— Gmorks atņēma,— ir daudzi vājprāta un apstulbuma paveidi, atkarībā no tā, kādi jūs esat šeit — skaisti vai briesmīgi, dumji vai gudri —, jūs arī tur kļūstat par skaistiem vai briesmīgiem, dumjiem vai gudriem meliem.

—   Un es,— Atrejs gribēja zināt,— par ko kļūšu es?

Gmorks ņirdza.

—  To es tev neteikšu, dēliņ. To tu redzēsi. Vai patiesībā — tu to neredzēsi, jo tevis vairs nebūs.

Atrejs klusēdams lūkojās vilkacī ieplestām acīm.

Gmorks turpināja:

—  Tāpēc ļaudis ienīst Fantāziju un baidās no tās un visa, kas nāk no šejienes. Viņi grib to iznīcināt un nezina, ka taisni tādējādi palielina melu plūdus, kas nemitīgi gāžas pār Cilvēku pasauli — šo plūsmu, ko veido līdz nepazīšanai pārvērstās Fantāzijas būtnes, kurām tad jāklīst pa Cilvēku pasauli kā māņiem, kā dzīviem līķiem un kuras saindē cilvēku dvēseles ar trūdu smaku. Viņi to nezina. Vai tas nav jocīgi?

—   Un nav vairs neviena, kas mūs nenīst un kas no mums nebaidās?— Atrejs klusi jautāja.

—   Es katrā ziņā nezinu neviena,— Gmorks sacīja,— un tas nemaz nav brīnums, jo jums pašiem tur jācenšas cilvēkus pārliecināt, ka tādas Fantāzijas nemaz nav.

—   Ka Fantāzijas nemaz nav?— Atrejs apmulsis pārvaicāja.