Bezgalīgais stāsts

—    Nē,— Gmorks norūca,— citādi es, protams, nebūtu piekalts pie šīs ķēdes. Turklāt iesākumā viss negāja nemaz tik slikti, līdz nonācu šajā pilsētā. Tumsas valdniece, kas šeit saimniekoja, lika mani sagaidīt ar godu. Ielūdza mani savā pilī, bagātīgi cienāja, runājās un visu darīja tā, it kā viņa būtu ar mani uz vienu roku. Salašņu zemes būtnes man, protams, likās ļoti simpātiskas, es jutos, tā sakot, kā mājās. Un tumsas valdniece savā ziņā bija ļoti skaista kundze — vis­maz manā gaumē. Viņa glaudīja mani un kasīja, un es ļāvos, jo tas bija ārkārtīgi patīkami. Nekad mani neviens tā nebija glāstījis un kasījis. Tsi sakot, es pazaudēju galvu un kļuvu pārlieku runīgs, viņa izlikās, it kā mani nezin kā apbrīnotu, un tad es viņai beidzot izstāstīju par savu uzdevumu. Tumsas valdniece mani droši vien iemidzināja, jo parasti man ir caurs miegs. Un, kad es pamodos, biju piesiets šajā ķēdē. Tumsas valdniece stāvēja manā priekšā un sacīja: «Tu aizmirsi, Gmork, ka arī es piederu pie Fantāzijas radījumiem. Un, cīnīdamies pret Fantāziju, tu cīnies arī pret mani. Tu tātad esi mans ienaidnieks, un es tevi pārspēju viltībā. No šīs ķēdes tevi atbrīvot varu tikai es. Taču es tagad aizeju ar saviem kalpiem un kalponēm tukšumā un nekad vairs neatgriezi šos.» To teikusi, viņa pagriezās un devās prom. Tomēr ne visi sekoja viņas piemēram. Tikai kad tukšums nāca arvien tuvāk, tad vairāk un vairāk pilsētas iedzīvotāju sajuta varenu pievilkšanas spēku un nejaudāja vairs turēties pretī. Un tieši šodien, ja nemaldos, padevās arī pēdējie. Jā, es iekritu slazdos, dēliņ, es pārāk ilgi uzklausīju šo sievu. Taču tu, dēliņ, tagad esi ieskrējis tajās pašās lamatās, tu esi pārāk ilgi klausījies manī. Jo šajā mirklī tukšums ir savilcies ap pilsētu kā cilpa, tu esi noķerts un nespēj vairs izmukt.

—   Tad mēs aiziesim bojā abi kopā,— Atrejs sacīja.

—  Tas gan,— Gmorks atbildēja,— taču ļoti atšķirīgā veidā, manu mazo muļķīti. Jo es nomiršu, pirms vēl tukšums būs šeit, turpretī tevi tas aprīs. Tur ir liela starpība. Kurš nomirst pirms tam, tā stāsts ir beidzies, taču tavs turpināsies bez gala — kā meli.

—   Kāpēc tu esi tik ļauns?— Atrejs vaicāja.

—  Jums bija sava pasaule,— Gmorks zemā balsī atbildēja,— bet man tādas nav.

—   Kāds bija tavs uzdevums?

Gmorks, kas līdz šim vēl bija stalti sēdējis, noslīdēja uz zemes. Viņa spēki acīmredzot izsīka. Skarbā balss atgādināja vairs tikai tusnīšanu.

—   Tie, kam es kalpoju, un tie, kas bija nolēmuši iznīcināt Fantāziju, saskatīja savam plānam briesmas. . . Viņi uzzināja, ka Bērnišķā ķeizariene izsūtījusi sūtni, lielu varoni … un izskatījās tā, it kā viņš tomēr vēl spēs atvest uz Fantāziju kādu cilvēkbērnu . . . Bija nepieciešams šo varoni laikus nogalināt. . . Tāpēc viņi izsūtīja mani, jo es biju daudz klīdis pa Fantāziju … Es tūliņ arī nokļuvu šim varonim uz pēdām — sekoju viņam dienu un nakti . . . pamazām panācu viņu . . . cauri sasafrāniešu zemei . . . Muamata mūžameža templim . . . Haules mežam . . . Skumju purviem . .. Mirušajiem kal­niem . . . bet tad Dziļā bezdibeņa malā pie Igramūlas tīkla es pazaudēju pēdas … it kā viņš būtu izzudis gaisā… Es tātad meklēju tālāk, kaut kur taču viņam bija jābūt. . . tomēr tā arī vairs neatradu šīs pēdas. . . Galu galā es nonācu šeit.. . Savu uzdevumu es neizpildīju. . . Tomēr viņš arī ne, jo Fantāzija iet bojā! Viņa vārds, starp citu, bija Atrejs.

Gmorks pacēla galvu. Zēns bija pakāpies soli atpakaļ un izslējies taisns.

— Es tas esmu,— viņš sacīja,— es esmu Atrejs.

Vilkača novājējušais ķermenis nodrebēja. Drebulis atkārtojās un kļuva stiprāks un stiprāks. Tad no viņa rīkles izlauzās troksnis, kas skanēja kā sēcošs klepus, tas kļuva arvien skaļāks, griezīgāks, līdz pārauga rēkoņā, kas atbalsojās no visām māju sienām. Vilkacis smējās!

Tas bija pats šausmīgākais troksnis, kādu Atrejs jelkad dzirdējis, un nekad mūžā viņš vairs nedzirdēja neko līdzīgu.

Tad troksnis pēkšņi aprāvās.

Gmorks bija miris.

Atrejs ilgi stāvēja kā pārakmeņojies. Beidzot viņš tuvojās beigta­jam vilkacim — pašam nezinot, kāpēc,— noliecās pār viņa galvu un pieskārās ar roku pinkainajai, melnajai spalvai. Un tajā pašā acumirklī ātrāk par jebkuru domu Gmorka zobi sacirtās un iekodās Atreja kājā. Pat pēc nāves ļaunums vēl valdīja pār šo nezvēru.

Atrejs izmisis pūlējās atlauzt zobus vaļā. Velti. Kā ar tērauda skrūvēm pieskrūvēti, milzu ilkņi turējās miesā. Atrejs saļima līdzās vilkača līķim uz netīrās zemes.

Un soli pa solim, neatvairāmi un bez skaņas, tukšums lauzās no visām pusēm cauri melnajam, augstajam mūrim, kas ieskāva pilsētu.

XII.Lidojums uz Ziloņkaula torni

Ho-ho, bridis, kad Atrejs bija ienācis pa drūmajiem Spoku pilsētas vārtiem un uzsācis pa līkajām ieliņām savus klejojumus, kuri tik liktenīgi beidzās netīrajā sētas pagalmā, bija dāvājis laimes pūķim Fuhūram augstākā mērā pārsteidzošu atklājumu.