Bezgalīgais stāsts

Atrejs sev par izbrīnu sēdēja laimes pūķim mugurā, nespēdams apjaust, kā tur nokļuvis. Zēns tikai atcerējās, ka Fuhūrs bija viņu aiz matu cekula parāvis gaisā. Drebinādamies Atrejs savilka ciešāk savu mēteli, kas plīvoja nopakaļ, un pamanīja, ka tas zaudējis krāsu un kļuvis pelēks. Tieši tas pats bija noticis ar viņa ādu un matiem. Un tagad rīta austošajā gaismā zēns redzēja, ka arī Fuhūru bija piemeklē­jis tas pats liktenis. Pūķis līdzinājās vienīgi vairs pelēkam miglas lēverim un bija gandrīz vai tikpat neīsts. Viņi abi bija nonākuši pārāk tuvu tukšumam.

—   Atrej, manu mazo pavēlniek,— zēns dzirdēja pūķi klusi sakām,— vai brūces tev ļoti sāp?

—   Nē,— Atrejs atbildēja,— es nekā vairs nejūtu.

—   Vai tev ir drudzis?

—   Nē, Fuhūr, domāju, ka ne. Kāpēc tu jautā?

—   Es jūtu, ka tu trīci,— pūlos attrauca,— kas tad cits pasaulē var likt tagad Atrejam trīcēt?

Zēns brīdi klusēja, līdz atbildēja:

—   Drīz mēs būsim galā. Tad man jāpasaka Bērnišķajai ķeizarienei, ka nav vairs glābiņa. No visa, kas man bijis jādara, tas ir pats smagākais.

—  Jā,— Fuhūrs sacīja vēl klusinātākā balsī,— taisnība gan.

Nerunādami viņi lidoja tālāk, nemitīgi Ziloņkaula torņa virzienā.

PēЈ brīža pūlās iesāka no jauna:

—   Vai tu esi kādreiz viņu redzējis, Atrej?

—   Ko?

—   Bērnišķo ķeizarieni — vai drīzāk vēlmju valdnieci Zeltaci. Tā tev jāuzrunā pavēlniece, kad nonāksi viņas priekšā.

—   Nē, es viņu nekad neesmu redzējis.

—   Es gan. Tas bija ļoti sen. Tavs vecvectēvs toreiz vēl būs bijis mazs bērns. Arī es biju jauns vējgrābslis, kam galvā nebija nekas cits kā bezgalīgas muļķības. Kādu nakti es mēģināju no debesīm nocelt mēnesi, kas spīdēja tur augšā liels un apaļš. Kā jau teicu, es neko vēl nesapratu. Kad beidzot vīlies laidos lejā, es nonācu Ziloņkaula tornim pavisam tuvu. Magnoliju paviljons šajā naktī bija plaši atvēris savas ziedlapas, un to vidū es ieraudzīju sēžam Bērnišķo ķeizarieni. Viņa pameta uz mani mirkli, vienu vienīgu īsu mirkli, taču kopš tās nakts — es nezinu, kā lai tev to pasaku,— es esmu pārvērties.

—   Kā viņa izskatās?

—   Pēc mazas meitenītes. Tomēr viņa ir daudz vecāka par Fantāzijas visvecākajām būtnēm. Pareizāk būtu sacīts: viņa ir bez vecuma.

—   Un tik un tā neglābjami slima,— Atrejs atgādināja.— Vai man viņa piesardzīgi jāsagatavo uz to, ka visām cerībām beigas?

Fuhūrs papurināja galvu.

—   Nē, viņa tūliņ manīs, ka tu mēģini viņu mierināt. Tev jāsaka patiesība.

—   Arī ja viņa no tās mirs?— Atrejs jautāja.

—   Es nedomāju, ka tā notiks,— Fuhūrs sacīja.

—   Es zinu,— Atrejs atbildēja,— tu esi laimes pūķis.

Un tad viņi atkal klusēdami ilgu laiku lidoja tālāk.

Beidzot abi ceļinieki trešo reizi uzsāka sarunu. Tagad Atrejs bija tas, kurš pārtrauca klusumu:

—   Es tev, Fuhūr, vēl ko gribēju vaicāt.

—   Vaicā!

—   Kas viņa ir?

—   Kā tu to domā?

—   AURINAM ir vara pār visām Fantāzijas būtnēm, vienalga, vai tās ir gaismas vai tumsas radības. Tam ir vara ari pār tevi un mani. Un tomēr Bērnišķā ķeizariene nekad neizmanto savu varu. Ir tā, it kā viņas nemaz nebūtu, un tomēr viņa ir visā. Vai viņa ir tāda kā mēs?

—   Nē,— Fuhūrs sacīja,— viņa nav tāda kā mēs. Viņa nav Fantāzi­jas radība. Mēs visi varam būt, tikai pateicoties viņas esībai. Taču viņa ir kas cits.

—  Vai tad viņa .. .— Atrejs vilcinājās šo jautājumu izrunāt, — vai viņa ir kaut kas līdzīgs cilvēkbērnam?

—   Nē,— Fuhūrs atbildēja,— viņa nav cilvēkbērns.

—   Kas tad viņa ir?— Atrejs atkārtoja savu jautājumu.

Tikai pēc ilga klusuma brīža Fuhūrs turpināja:

—   Neviens Fantāzijā to nezina, neviens to nevar zināt. T^s ir mūsu pasaules lielākais noslēpums. Reiz es dzirdēju kādu gudro sakām — kurš to spētu saprast, tas izzustu kā nebijis. Es nezinu, ko viņš ar to domājis. Neko vairāk es tev nevaru pateikt.

—   Un tagad,— Atrejs teica,— kā nebijusi izzudīs viņa un mēs visi, neizpratuši viņas noslēpumu.

Šoreiz Fuhūrs klusēja, taču viņa lauvam līdzīgajā purnā uzplaiksni - jās smaidiņš, it kā laimes pūķis gribētu sacīt: tas nenotiks.

Kopš tā brīža viņi vairs nerunāja.

Pēc neilga laika ceļinieki pārlidoja pāri Labirinta ārējai malai, tam puķu dobju, dzīvžogu un savijušos ceļu līdzenumam, kas plašā lokā apjoza Ziloņkaula torni. Sev par šausmām viņi secināja, ka arī šeit tukšums jau ķēries pie darba. Tiesa gan, sākumā tās bija gluži mazas vietiņas, kas uzradušās Labirintā, taču tās bija itin visur. Krāsām bagātās puķu dobes un ziedošie krūmi, kas atradās starp šīm vietām, bija kļuvuši pelēki un sausi. Mazie, smalkie kociņi, kā palīdzību lūgdami, stiepa pretī pūķim un viņa jātniekam kailus, līkus zarus. Pļavas, kas kādreiz bijušas zaļas un raibas, tagad bija izbalējušas, un atnācējiem pretī vējoja vāra trūdu un puvuma dvaka. Krāsas vēl bija saglabājušas vienīgi uzblīdušās milzu sēnes un indīga izskata, deģenerējušies un spilgti raibi puķu veidojumi, kas drīzāk atgādināja vājprāta un izvirtības izdzimumus. Fantāzijas pēdējā, slēptākā dzīvība, dreboša un bezspēcīga, vēl aizstāvējās pret pilnīgo iznīcību, kas to ielenca no visām pusēm un aprija.