Bezgalīgais stāsts

Tomēr pasakainā baltumā, nevainojams un neskarts, vidū jopro­jām mirdzēja Ziloņkaula tornis.

Fuhūrs ar Atreju nenolaidās uz apakšējās terases, kas bija paredzēta lidojošajiem ziņnešiem. Viņš juta, ka ne viņam, ne Atrejam nepietika spēka, lai no turienes uzkāptu pa garo, spirālveida galveno ceļu, kas veda uz torņa smaili. Viņam arī šķita, ka situācija pilnībā atļauj pārkāpt visus priekšrakstus un etiķeti. Laimes pūķis izšķīrās par piespiedu nolaišanos. Viņš brāzās pāri ziloņkaula erkeriem, tiltiem un balustrādēm, pamanīja vēl pēdējā acumirklī visaugstāko galvenā ceļa posmu — tur, kur tas izbeidzās pie īstās pils teritorijas, nosēdās zemē, uzšļūca pa ceļu augšā, vairākas reizes apsviezdamies riņķī, un beidzot nostājās ar asti pa priekšu.

Atrejs, kas abām rokām bija apķēries Fuhūram ap kaklu, piecēlās stāvus un paskatījās uz visām pusēm. Viņš bija sagatavojies uz kaut kādu sagaidīšanu vai cerējis, mazākais, ieraudzīt baru pils sargu, kas iztaujātu, kas viņš Tads un ko še meklē,— taču, cik vien tālu tvēra skatiens, neviens nebija redzams. Mirdzoši baltās ēkas visapkārt likās kā izmirušas.

«Visi ir aizmukuši!» Atrejam iešāvās prātā. «Pametuši Bērnišķo ķeizarieni vienu pašu. Vai ari viņa jau ir . . .»

—   Atrej,— Fuhūrs čukstēja,— atdod viņai dārglietu!

Laimes pūķis noņēma zelta ķēdi no kakla. Tā noslīdēja uz zemes.

Atrejs nolēca Fuhūram no muguras un pakrita. Viņš bija aizmirsis par savām brūcēm. Gulēdams zēns satvēra karekli un uzlika to kaklā, tad, atbalstījies pret pūķi, ar grūtībām pieslējās kājās.

—   Fuhūr,— viņš sacīja,— uz kurieni man jāiet?

Taču laimes pūķis vairs neatbildēja. Viņš gulēja kā beigts.

Galvenais ceļš izbeidzās pret kādu augstu, baltu nocietinājuma mūri ar lieliem, brīnišķīgi grezniem vārtiem, kuru spārni bija vaļā.

Atrejs klibodams devās uz tiem, atbalstījās pret portālu un ieraudzīja aiz vārtiem platas, balti mirdzošas kāpnes, kas šķitās sniedzamies līdz pašām debesīm. Viņš sāka kāpt augšā, dažkārt apstādamies, lai atgūtu spēkus. Uz baltajām kāpnēm palika asins lāšu pēdas.

Beidzot Atrejs bija nonācis augšā un ieraudzīja priekšā garu galeriju. Viņš streipuļoja tālāk, pieturēdamies pie kolonnām. Tad gāja cauri kādam pagalmam, pilnam ar strūklakām un dažnedažādām ūdensspēlēm, taču acis mazpamazām aizmiglojās. Kā sapnī viņš lauzās uz priekšu. Atrada otrus — mazākus vārtiņus, pēc tam, uzkāpis pa ļoti augstām, taču šoreiz šaurām kāpnēm, nonāca kādā dārzā, kur itin viss — koki, puķes un zvēri — bija griezts no ziloņkaula, tad četrrāpus pārrāpās pāri vairākiem izliektiem tiltiem, kuriem nebija margu un kuri veda pie trešiem vārtiem — vismazākajiem no visiem. Uz vēdera Atrejs vilkās tālāk, tad lēnām pacēla skatienu un ieraudzīja spīdīgu kā spogulis ziloņkaula kalna smaili un tās galā žilbinoši balto Magnolijas paviljonu. Ne ceļš, ne kāpnes neveda turp augšā.

Atreja galva noslīga rokās.

Neviens, kas jel reizi tur nonācis augšā un vēl nonāks, nespēs izskaidrot, kā viņš šo pēdējo ceļa posmu pieveicis. Tas bija liktenis.

Pēkšņi Atrejs stāvēja pie vārtiņiem, kas veda uz paviljonu. Viņš iegāja iekšā un tagad aci pret aci satikās ar vēlmju valdnieci Zeltaci.

Viņa, atbalstījusies daudzos spilvenos, sēdēja mīkstā, apaļā pēlī zieda kupola vidū un skatījās uz Atreju. Viņa likās bezgala maiga un burvīga. To, cik viņa slima, varēja redzēt no bālās sejas, kas tēlojās gandrīz vai caurspīdīga. Valdnieces mandeļfonnas acis bija tumšā zelta krāsā. Tajās nebija rūpju un nemiera. Viņa smaidīja. Sīkais, tieviņais augums bija ieģērbts platā zīda tērpā, kas zaigoja tik balts, ka pat magnolijas ziedlapas blakus tam izlikās tumšas. Viņa izskatījās kā neaprakstāmi skaista maza meitenīte, augstākais, desmit gadu veca, un garie mati, kas, gludi saķemmēti, krita pāri pleciem un mugurai uz pēļa, bija balti kā sniegs.

Bastiāns izbijās.

Šajā mirklī notika kaut kas tāds, kas nekad mūžā ar viņu vēl nebija gadījies.

Līdz šim Bastiāns visu, kas tika aprakstīts «Bezgalīgajā stāstā», bija spējis skaidri iztēloties. Kaut arī dažas dīvainības, lasot šo grāmatu, jau bija nācies piedzīvot — nenoliedzami, tomēr tās katrā ziņā varēja kaut kā iztulkot Viņš bija ārkārtīgi skaidri iztēlojies Atreju jājam uz laimes pūķa, iztēlojies Labirintu un Ziloņkaula torni. Taču līdz pat šim mirklim tās bija bijušas rikai viņa paša iedomas.