Bezgalīgais stāsts

Tagad, nonācis līdz šai vietai, kur stāstīts par Bērnišķo ķeizarieni, Bastiāns uz mirkli — tik isu kā zibens uzplaiksnījums — bija ieraudzījis viņas seju. Un ne vien savās domās, bet ar savām acīm! Tā nebija bijusi nekāda iedoma, par to Bastiāns bija pilnīgi pārliecināts. Viņš pat bija pamanījis tādus sīkumus, kuri aprakstā nemaz nebija parādījušies, piemēram, viņas uzacis, kas gluži kā divi smalki, ar tušu zīmēti loki liecās virs viņas zeltainajām acīm, vai, piemēram, viņas neparasti garās ausu ļipiņas, vai graciozi pieliekto galvu uz maigā kakla. Bastiāns bija pilnīgi pārliecināts, ka nekad mūžā nav redzējis kaut ko skaistāku par šo seju. Uti tajā pašā mirklī zēns jau zināja, kā viņu sauc: Mēness meitiņa. Vispār nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir viņas vārds.

Mēness meitiņa bija uz viņu paskatījusies — uz viņu, Bastiānu Baltazaru Bukšu!

Viņa bija paskatījusies uz Bastiānu ar tādu sejas izteiksmi, ko nevarēja izskaidrot. Vai arī viņa bija pārsteigta? Vai viņas skatiens pauda kādu lūgumu? Ilgas? Ej nu sazini, ko?

Zēns mēģināja jtfsaukt atmiņā Mēness meitiņas acis, taču tas vairs neizdevās.

Tikai vienu viņš zināja droši: šis skatiens bija raidīts viņam taisni acīs un nonācis pašā sirdī. Zēns vēl tagad sajuta svelošas pēdas, ko tas atstājis šajā ceļā. Un juta, ka šis skatiens tagad guļ viņa sirdī un mirdz kā noslēpumains dārgums. Tas smeldza savādi un vienlaikus brīnišķīgi.

Pat jā Bastiāns būtu gribējis, viņš vairs nespētu aizstāvēties pret to, kas bija noticis ar viņu. Taču viņš to negribēja, ak nē! Gluži otrādi, ne pret ko pasaulē viņš nemainītu šo dārgumu. Zēns vēlējās vairs tikai vienu — lasīt tālāk, lai atkal nokļūtu pie Mēness meitiņas, lai atkal ieraudzītu viņu.

Bastiāns nenojauta, ka līdz ar to pats neglābjami ielaužas visneparastākajā un arī visbīstamākajā piedzīvojumā. Taču, ja ari nojaustu, tas pilnīgi droši nebūtu kalpojis par iemeslu, lai grāmatu aizvērtu, noliktu malā un nekad tai vairs nepieskartos.

Trīcošiem pirkstiem zēns meklēja vietu, kur bija apstajies, un lasīja tālāk.

Torņa pulkstenis sita desmit.

XIII.Bērnišķā ķeizariene

Izmisis un zaudējis valodu, Atrejs staveja un raudzijas uz Bērnišķo ķeizarieni. Viņš nezināja, kā lai sāk, kā lai izturas. Zēns bieži bija mēģinājis iztēloties šo mirkli, pārdomājis vārdus, taču tas viss galvā bija pēkšņi izgaisis.

Beidzot Bērnišķā ķeizariene zēnam uzsmaidīja un ierunājās balsī, kas skanēja tik klusi un liegi kā mazam putniņam, kas miegā dzied:

—   Tu esi atgriezies no Lielā meklējuma, Atrej.

—   Jā,— Atrejs izmocīja pār lūpām un nokāra galvu.

—   Tavs skaistais mētelis kļuvis pelēks,— viņa turpināja pēc maza klusuma brīža,— un mati, un tava āda ir pelēka gluži kā akmens. Taču visam tagad jākļūst tādam pašam kā agrāk un vēl skaistākam. Tu redzēsi.

Atrejam rīkle bija kā aizsieta. Tik tikko manāmi viņš purināja galvu, tad izdzirdēja maigo balsi sakām:

—   Tu esi manu uzdevumu izpildījis . . .

Atrejs nezināja, vai šie vārdi domāti kā jautājums, tomēr neiedrošinājās pacelt acis, lai nolasītu to pēc viņas sejas izteiksmes. Lēnām viņš satvēra ķēdi ar zelta amuletu un noņēma no sava kakla. Izstieptā rokā Atrejs to pasniedza Bērnišķajai ķeizarienei, joprojām vēl nodūris skatienu. Viņš mēģināja nomesties uz ceļgala, kā to darīja sūtņi stāstos un dziesmās, kuras viņš bija dzirdējis savas dzimtenes telšu apmetnēs, taču ievainotā kāja neklausīja, viņš nogāzās pie Bērnišķās ķeizarienes kājām un palika guļam ar seju pret zemi.

Viņa noliecās uz priekšu, pacēla AURI NU un, slidinādama ķēdi cauri baltajiem pirkstiem, sacīja:

—  Tu visu paveici lieliski. Es esmu ļoti apmierināta ar tevi.

—   Nē!— Atrejs gandrīz vai mežonīgā balsī iesaucās.— Viss bija velti. Nav nekāda glābiņa.

Iestājās ilgs klusums. Atrejs bija noslēpis seju savā elkonī, ufi šermuļi izskrēja viņam caur ķermeni. Zēns baidījās izdzirdēt no viņas lūpām izmisuma, kliedzienu, sāpju saucienu, varbūt rūgtuma pilnu nosodījumu vai pat dusmu lēkmi. Viņš pats nezināja, ko gaida, taču pilnīgi droši — tas nebija tas, ko viņš tagad dzirdēja: Bērnišķā ķeizariene smējās. Viņa smējās klusi un apmierināti. Atrejam galvā viss sagriezās, brīdi viņš domāja, ka valdniece sajukusi prātā. Taču tie nebija vājprāta smiekli. Tad Atrejs izdzirdēja viņas balsi sakām: * — Bet tu taču esi atvedis viņu sev līdzi.

Atrejs pacēla galvu.

—   Ko?

—   Mūsu glābēju.

Viņš pētījoši skatījās Bērnišķajai ķeizarienei acīs un nespēja tajās atrast neko citu kā vien apskaidrību un prieku. Viņa atkal smaidīja.

—   Tu esi savu uzdevumu izpildījis. Es pateicos tev par visu, ko esi darījis un izcietis.

Atrejs purināja galvu.

—  Vēlmju valdniece Zeltace,— viņš stomīdamies sacīja, pirmo reizi tagad izmantodams oficiālo uzrunu, ko bija ieteicis Fuhūrs, — es . . . nē, es nudien nesaprotu, ko tu runā.

—   To var redzēt,— viņa atbildēja,— bet vai nu tu saproti, vai ne, tomēr tu esi to paveicis. Un tas taču ir pats galvenais, vai ne?

Atrejs klusēja. Zēns pat nespēja neko pajautāt. Viņš stīvi raudzījās Bērnišķajā ķeizarienē pavērtu muti.