Bezgalīgais stāsts

—    Postam, kas piemeklējis abas pasaules, ari ir divi iemesli,— Bēr­nišķā ķeizariene atbildēja.— Tagad viss ir sagriezies savā pretmetā: tas, kas spēj padarīt redzīgu, padara aklu, tas, kas spēj radīt jaunu, nes iznīcību. Glābt var vienīgi cilvēkbērni. Tikai vienam vienīgajam ir jānāk, lai dotu man jaunu vārdu. Un viņš nāks.

Atrejs klusēja.

—   Vai tagad tu saproti, Atrej,— Bērnišķā ķeizariene vaicāja, — kāpēc man vajadzēja tev uzvelt tādu nastu? Tikai ar šo garo stāstu, kas pilns piedzīvojumu, brīnumu un briesmu, tu spēji atvest pie manis mūsu glābēju. Un tas bija tavs stāsts.

Atrejs sēdēja, iegrimis dziļās domās. Beidzot viņš pamāja.

—   Tagad es saprotu, vēlmju valdniece Zeltace. Es tev pateicos par to, ka tu izraudzījies mani. Piedod man manas dusmas!

—   Tu nevarēji to visu zināt,— viņa maigi atbildēja,— un ari nedrīkstēji.

Atrejs atkal pamāja. Pēc neilgas klusēšanas viņš sacīja:

—   Bet es esmu ļoti noguris.

—   Tu esi pietiekami daudz izdarījis, Atrej,— viņa atteica,— vai tu nevēlies atpūsties?

—   Pagaidām ne. Vispirms es tomēr gribētu piedzīvot sava stāsta laimīgās beigas. Ja ir tā, kā tu saki, un ja es savu uzdevumu esmu izpildījis — tad kāpēc glābējs joprojām nav šeit? Ko viņš vēl gaida?

—  Jā,— Bērnišķā ķeizariene klusi atkārtoja,— ko viņš vēl gaida?

Bastiāns juta, kā plaukstas no uztraukuma kļūst miklas.

—   Es taču nevaru,— viņš sacīja,— es pat nezinu, kas man jādara, lln varbūt vārds, kas man ienācis prātā, nemaz nav tas īstais.

—  Vai es drīkstu tev vēl ko jautāt?— Atrejs atkal uzsāka sarunu.

Viņa smaidīdama pamāja.

—   Kāpēc tu vari kļūt vesela tikai tad, ja dabū jaunu vārdu?

—   Vienīgi pareizais vārds piešķir visām būtnēm un lietām īstenību,— viņa sacīja.— Turpretī nepareizs vārds šo īstenību laupa. Tas ir tas pats, ko dara meli.

—  Varbūt glābējs vēl nezina īsto vārdu, kas jādod ?

—   Zina gan,— viņa atbildēja,— viņš to zina.

Atkal abi sēdēja klusēdami.

—   Jā,— Bastiāns sacīja,— es to zinu. Es uzreiz to zināju, līdzko ieraudzīju tevi. Taču es nezinu, kas man jādara.

Atrejs pacēla skatienu.

—  Varbūt viņš gribētu nākt un tikai nezina, kā lai to izdara?

—   Viņam nekas nav jādara,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja,— vi­ņam tikai jāsauc mani manā jaunajā vārdā, ko zina vienīgi viņš. Ar to jau pietiktu.

Bastiānam sirds sāka mežonīgi dauzīties. Varbūt tik tiešām derētu izmēģināt? Bet ja nu neizdodas? Ja nu viņš vispār maldās? Ja nu tie abi runā nevis par viņu, bet gan par kādu gluži citu glābēju? Kā lai zina, vai tie patiešām domā viņu?

—   Nudien nesaprotu,— Atrejs beidzot iesāka no jauna,— vai ir iespējams, ka glābējs joprojām vēl neaptver, ka mēs runājam tieši par viņu un nevienu citu?

—   Nē,— Bērnišķā ķeizariene sacīja,— tik dumjš viņš nevarētu būt pēc visām tām zīmēm, kuras saņēmis.

—   Es vienkārši izmēģināšu!— Bastiāns sacīja, taču nespēja izda­būt vārdu pār lūpām.

Kas notiktu, ja patiešām izdotos? Tad viņš nonāktu Fantāzijā. Bet kā? Varbūt arī viņam tad kaut kā jāpārvēršas. Par ko viņš kļūtu?

Varbūt tas būtu sāpīgi, varbūt viņš zaudētu samaņu? Un vai viņš maz grib nonākt Fantāzijā? Viņš vēlētos tikt pie Atreja un Bērnišķās ķeizarienes, taču nekādā ziņā negribētu tikt pie visiem tiem nezvē­riem, kuri tur mudžēt mudžēja.

—  Varbūt viņam trūkst drosmes?— Atrejs ierunājās.

—   Drosmes?— Bērnišķā ķeizariene vaicāja.— Vai tad vajadzīga nezin kāda drosme, lai izrunātu manu vārdu?

—   Tad es zinu tikai vēl vienu iemeslu, kas spētu viņu atturēt,— Atrejs sacīja.

—   Kādu?

Atrejs vilcinājās, pirms to izrunāja:

—   Viņš gluži vienkārši negrib. Viņam nav nekādas daļas gar tevi un Fantāziju. Mēs viņam esam vienaldzīgi.

Bērnišķā ķeizariene izbrīnīta uzlūkoja Atreju.

—   Nē! Nē!— Bastiāns iesaucās.— Tā jūs nedrīkstat domāt! Ta tas noteikti nav. Ak, lūdzu, lūdzu, nedomājiet par mani kaut ko tādu! Vai jūs mani nedzirdat? Tā nav, Atrej!

—  Viņš man apsolīja, ka nāks,— Bērnišķā ķeizariene sacīja,— es to izlasīju viņa acīs.

—  Jā, tā ir taisnība,— Bastiāns balsī apliecināja,— un es ari tūliņ nākšu, man tikai vēl viss kārtīgi jāapsver. Tas nav tik vienkārši.

Atrejs nokāra galvu, abi atkal ilgu brīdi klusēdami gaidīja. Taču glābējs nerādījās, un nekas neliecināja par to, ka viņš vismaz mēģinātu tiem parādīties.

Bastiāns iztēlojās, kā būtu, ja viņš — resns, ar savām līkajām kājām un bālo seju — pēkšņi nostātos abu priekšā. Viņš skaidri spēja iztēloties vilšanos Bērnišķās ķeizarienes sejā, kad viņa teiktu:

«Ko tu šeit meklē?»

Un Atrejs varbūt" pat smietos.

To iedomājoties, Bastiāns nosarka.

Protams, viņi gaidīja kādu varoni, princi vai ko tamlīdzīgu. Bastiāns nedrīkstēja viņiem rādīties. Tas bija pilnīgi neiespējami. Viņš būtu ar mieru izciest visu — tikai ne to!

Kad Bērnišķā ķeizariene beidzot pacēla acis, izteiksme viņas sejā bija mainījusies. Atrejs gluži vai izbijās no šā skatiena diženuma un barguma. Un viņš arī apķēra, kur jau reiz ir redzējis šo izteiksmi,— tā skatījās sfinksas!

—   Man atliek vēl kāds līdzeklis,— valdniece sacīja,— taču es to izmantoju nelabprāt. Es negribētu, ka viņš mani piespiež to darīt.