Bezgalīgais stāsts

Palankīns tagad virzījās cauri dziļai aizai ar kalnu strautu — plai­sai, kuras malās slējās divas klinšu sienas, kas atradās viena no otras tik tuvu, ka palankīns tik tikko izspraucās cauri. Zemi klāja čagans sniegs, tas varēja būt metriem dziļš, taču neredzamie nesēji nestiga tajā un pat neatstāja pēdu nospiedumus. Šajā klinšu spraugā bija ļoti tumšs, jo dienas gaisma krita tikai no šauras strēles augstu gaisā. Ceļš veda pamazām kalnup, un, jo augstāk palankīns nonāca, jo vairāk tuvojās dienas gaismas strēlei. Tad, gandrīz vai negaidīti, klinšu krantis pēkšņi atkāpās malā un skatienam pavērās plašs, balti mirdzošs laukums. Šī bija visaugstākā vieta, jo Likteņa kalnu virsotne bija nevis kādā smailē, kā vairumam citu kalnu, bet šajā augstkalnu līdzenumā, kas bija tik plašs kā vesela zeme.

Taču tagad pārsteidzošā kārtā līdzenuma vidū pacēlās kāds mazāks savāda izskata kalns. Tas bija ļoti šaurs un augsts, līdzīgs Ziloņkaula tornim, tikai spīdīgi zils. Tas sastāvēja no daudzām dīvaini veidotām šķautnēm, kas gluži kā otrādi apgāztas milzu lāstekas tiecās debesīs. Apmēram kalna vidū uz trim šādām šķautnēm atradās ola mājas lielumā.

Puslokā ap šo olu un aiz tās slējās zilas lāstekas, garākas par varenu ērģeļu stabulēm, un veidoja īsto smaili. Lielajā olā bija apaļš caurums, kas pēc izskata atgādināja logu vai dunas. Un šajā caurumā tagad parādījās seja, kas raudzījās uz palankīnu.

Gluži kā sajutusi šo skatienu, Bērnišķā ķeizariene atvēra acis un atbildēja tam.

—   Stāt!— viņa klusītiņām pavēlēja.

Neredzamie spēki apstājās.

Bērnišķā ķeizariene piecēlās.

—   Tas ir viņš,— valdniece turpināja.— Ceļa pēdējais posms man jāiet vienai. Gaidiet mani šeit, lai kas ari notiktu.

Seja olas apaļajā caurumā bija nozudusi.

Bērnišķā ķeizariene izkāpa no palankīna un devās pāri plašajam sniega klajumam. Tas bija ļoti smags ceļš, jo valdniece gāja basām kājām un sniegam pāri klājās sērsna. Pie katra soļa ielūzdama, stikla cietā sērsna savainoja viņas maigās kājas. Ledainais vējš raustīja baltos matus un tērpu.

Beidzot Bērnišķā ķeizariene bija sasniegusi zilo kalnu un stāvēja pie lāstekām, gludām kā stikls.

No lielās olas apaļā, tumšā cauruma izslīdēja garas trepes, daudz, daudz garākas, nekā olā vispār varēja būt vietas. Beidzot tās aizsniedzās līdz zilā kalna piekājei, un, kad Bērnišķā ķeizariene tās satvēra, viņa redzēja, ka tās ir veidotas tikai un vienīgi no burtiem, kas saāķēti cits aiz cita, un katrs kāpslis bija viena rindiņa. Bērnišķā ķeizariene sāka kāpt un, pieveikdama kāpsli pēc kāpšļa, vienlaikus lasīja vārdus:

PROJĀM EJ! MAN TEVI JĀAPTUR — TIKTIES NEDRĪKSTAM NEKAD NEKUR! NEKĀP AUGSTĀK, ATGRIEZIES,

CITĀDI MUMS SLIKTI IES! ES MUMS VISIEM LABU VĒLU — APSTĀJIES, VĒL NAV PAR VĒLU! JA MĒS SATIKSIMIES ABI,

TAD NUDIEN VAIRS NEBŪS LABI: JUKU JUKĀM SAJUKS VISS — IZAUGS BRIESMĪGS MUDŽEKLIS. GALS UN SAKUMS VIENUVIET TĀ VIS NEDRĪKST KOPĀ IET.

Viņa apstājās, lai savāktu spēkus no jauna, un paskatījās uz augšu. Vēl bija jākāpj ļoti augstu. Pagaidām ceļš nebija ne pusē.

— Klīstošā kalna sirmgalvi,— viņa skaļi sacīja,— ja tu negribi, lai mēs satiekamies, tad nevajadzēja man rakstīt šīs kāpnes. Tieši tavs aizliegums ved mani pie tevis.

Un viņa kāpa tālāk.

TO, KO DARI, TO, KO RADI TU, ES KĀ HRONISTS PIERAKSTU.

VISS, KAS DZĪVS IR KĀDREIZ BIJIS, ŠAJOS BURTOS PĀRTOP MIRIS.

ŠEITAN BEIDZAS TIEŠI TAS, KAS CAUR TEVI IESĀKĀS.

MŪŽAM JAUNA BŪSI, ĶEIZARIEN, VISAM SAKUMS TU AIZVIEN.

ES NO SĀKTA GALA - VECIS, MŪŽAM VISU ESMU BEIDZIS. DZĪVAIS NEDRĪKST SEVI PAŠU ACĪM SKATĪT MIRUŠU.

Atkal valdniecei vajadzēja apstāties, lai atvilktu elpu.

Tagad viņa jau bija ļoti augstu, un trepes šūpojās sniega vētrā kā zars. Bērnišķā ķeizariene stingri ieķērās ledainajos burtu kāpšļos un kāpa vēl pēdējo gabalu pa kāpnēm augšā.

JA TEV BRĪDINĀJUMS ŠIS ŠĶIETAS BIJIS NEBIJIS, JA TU GRASIES DARĪT TO — TELPĀ, LAIKĀ AIZLIEGTO, LAI TAD NOTIEK — LAIPNI LŪDZU TEVI, NĀC, BET VAINO PATI SEVI!

Kad pēdējie kāpšļi palika aiz muguras, Bērnišķā ķeizariene klusītiņām nopūtās un pārlaida skatienu pāri savam augumam lejup. Viņas platais, baltais tērps bija driskās, pie visām burtu trepju svītriņām, ķeksīšiem un punktiņiem karājās tā skrandas. Tas, ka burti pret viņu nav labi noskaņoti, jau nebija nekas jauns. Šī attieksme bija abpusēja.

Priekšā Bērnišķā ķeizariene redzēja olu un apaļo caurumu, kurā izbeidzās trepes. Viņa iekāpa olā. Caurums aiz muguras acumirklī aizvērās. Bērnišķā ķeizariene nekustēdamās stāvēja tumsā un gaidīja, kas notiks.

Taču ilgu laiku nenotika nekas.

— Te es esmu,— viņa beidzot klusi sacīja tumsā. Balss atbalsojās kā lielā, tukšā zālē — bet varbūt arī tā bija kāda cita — daudz zemāka balss, kas viņai atbildēja ar tiem pašiem vārdiem?