Bezgalīgais stāsts

Mazpamazām Bērnišķā ķeizariene tumsā saskatīja kādu vārgu, sarkanīgu gaismas staru. To izstaroja grāmata, kas atvērta karājās gaisā olveida telpas vidū. Grāmata stāvēja ieslīpi, un bija redzams iesējums. Tā bija iesieta vara krāsas vākos, un, tāpat kā uz dārglietas, kas karājās kaklā Bērnišķajai ķeizarienei, arī uz šīs grāmatas bija redzamas divas čūskas, kas, iekodušās viena otrai astē, izveidoja ovālu. Šis ovāls ieskāva virsrakstu:

Bezgalīgais stāsts.

Bastiāns samulsa. Tā taču bija tieši tā grāmata, kuru viņš tagad lasa! Zēns vēlreiz paskatījās uz to. Jā, nekādu šaubu, runa bija par to pašu grāmatu, kuru viņš turēja rokās. Bet kā tad šī grāmata varēja uzrasties pati sevī?

Bērnišķā ķeizariene bija pienākusi tuvu un lūkojās tagad uz kāda vīra seju, kura atradās otrpus lidojošās grāmatas un kuru no apakšas, no atvērtajām grāmatas lapām apspīdēja zilgana gaisma. Šo gaismu izstaroja zilganzaļais raksts grāmatā.

Vīra seja izskatījās kā vecum veca koka miza, tik ļoti tā bija grumbu izarta. Bārda bija balta un gara, un acis bija tik dziļi iekritušas tumšajos dobuļos, ka tās nebija redzamas. Mugurā vīram bija zils mūka virstērps ar kapuci pār galvu un rokā kāds rakstāmais, ar kuru viņš rakstīja grāmatā. Sirmgalvis nepacēla acis.

Bērnišķā ķeizariene ilgu laiku stāvēja klusēdama un raudzījās uz viņu. To, ko viņš darīja, īstenībā nemaz nevarēja nosaukt, par rakstīšanu, viņa zīmulis drīzāk lēnām slīdēja pāri tukšajai lappusei, bet burti un vārdi veidojās gluži kā paši no sevis, tie it kā iznira no nebūtības.

Bērnišķā ķeizariene lasīja, kas tur rakstīts, un tas bija tieši tas, kas šajā acumirklī notika, proti: «Bērnišķā ķeizariene lasīja, kas tur rakstīts …»

—   Visu, kas notiek,— viņa sacīja,— tu pieraksti.

—   Viss, ko es pierakstu, notiek,— skanēja atbildē. Un atkal tā bija tā pati zemā, tumšā balss, ko viņa bija dzirdējusi kā pati savu atbalsi.

Savādi, ka Klīstošā kalna sirmgalvis nebija atvēris muti. Viņš pierakstīja viņas un savus vārdus, un valdniece bija tos tā dzirdējusi, it kā tikai atcerēdamās, ka viņš nupat runājis.

—   Tu un es,— viņa vaicāja,— un visa Fantāzija … vai tas viss ir pierakstīts šajā grāmatā?

Sirmgalvis rakstīja, un vienlaikus Bērnišķā ķeizariene dzirdēja atbildi:

—   Tā nav. Šī grāmata ir visa Fantāzija un tu, un es.

—   Un kur ir šī grāmata?

—   Grāmatā,— viņš ierakstīja atbildi.

—  Tad tā ir tikai gaisma un atspīdums?— viņa vaicāja.

Un Klīstošā kalna sirmgalvis rakstīja, bet Bērnišķā ķeizariene dzirdēja viņu sakām:

—   Ko rāda spogulis, kas redzams spogulī? Vai tu zini to, vēlmju valdniece Zeltace?

Bērnišķā ķeizariene brīdi klusēja, un sirmgalvis vienlaikus uzrak­stīja, ka viņa klusē.

Tad viņa gandrīz vai čukstus sacīja:

—   Man vajadzīga tava palīdzība.

—   Es zinu,— viņš atbildēja rakstīdams.

—  Jā,— viņa atteica,— droši vien. Tu esi Fantāzijas atmiņa un zini visu, kas noticis līdz šim acumirklim. Bet vai tu nevari pašķirt savu grāmatu uz priekšu un paskatīties, kas vēl notiks?

—   Tukšas lapas!— skanēja atbildē.— Es varu tikai atskatīties uz to, kas jau noticis. Es to varēju lasīt, kamēr es rakstīju. Un es to zinu tālab, ka lasīju. Un es to rakstīju tālab, ka tas notika. Tā «Bezgalīgais stāsts» raksta ar manu roku pats sevi.

—   Tu tātad nezini, kāpēc es esmu pie tevis atnākusi?

«— Nē,— viņš, joprojām rakstīdams, atbildēja zemajā balsī,— un man gribētos, lai tu to nebūtu darījusi. Caur mani viss kļūst nemainīgs un galīgs — arī tu, vēlmju valdniece Zeltace. Šī ola ir tavs kaps un tavs zārks. Tu esi iegājusi Fantāzijas atmiņā. Kā tu iedomājies no Šejienes kādreiz atkal izkļūt laukā?

—   Ikviena ola ir jaunas dzīvības sākums,— viņa atbildēja.

—   Taisnība,— sirmgalvis rakstīdams sacīja,— bet tikai tad, kad saplīst tās čaumala.

—   Tu vari to atvērt,— Bērnišķā ķeizariene iesaucās,— tu mani ielaidi!

Sirmgalvis papurināja galvu un to pierakstīja.

—   To paveica tavs spēks. Bet tagad tu esi šeit, un tev tā vairs nav. Mēs esam ieslēgti uz laiku laikiem. Patiesi, tu nedrīkstēji nākt! Tās ir «Bezgalīgā stāsta» beigas.

Bērnišķā ķeizariene smaidīja un nelikās ne mazākā mērā satraukta.

—   Tu un es,— viņa sacīja,— mēs to vairs nespējam. Taču ir kāds cits, kam tas ir pa spēkam.

—  Jaunu sākumu radīt,— vecis rakstīja,— spēj tikai cilvēkbērns.

—  Jā,— viņa atbildēja,— cilvēkbērns.

Klīstošā kalna sirmgalvis lēnām pacēla acis un pirmo reizi paraudzījās uz Bērnišķo ķeizarieni. Bija tā, it kā šis skatiens nāktu no Visuma otra gala — no neizmērojama tāluma, no dziļdziļas tumsas. Viņa tam atbildēja ar savām zelta acīm un izturēja to. Šī saskatīšanās atgādināja cīņu bez vārdiem, bez kustībām. Beidzot vecis atkal noliecās pār savu grāmatu un rakstīja:

—   Ievēro robežu, kas arī tev ir nosprausta!

—    Es ievērošu,— valdniece atbildēja,— taču tas, par kuru es runāju un kuru es gaidu, to sen jau ir pārkāpis. Viņš lasa šo grāmatu, kuru tu raksti, un dzird ikvienu vārdu, kuru mēs runājam. Viņš tātad ir pie mums.