Bezgalīgais stāsts

Vismaz Bastiānam tā klājās.

Tagad, kad tas viss vērtās par nepielūdzamu īstenību, viņš vislabprātāk būtu aizmucis prom. Tikai nelaime, ka šajā gadījumā tāda «prom» nemaz nebija. Un tāpēc zēns darīja to, kas viņu, protams, itin nemaz nespēja glābt: viņš gluži vienkārši izlikās beigts kā vabole, kas guļ uz muguras. Viņš gribēja darīt tā, it kā viņa nemaz nebūtu, viņš gribēja uzvesties klusu un kļūt tik maziņš, cik vien iespējams.

Klīstošā kalna sirmgalvis turpināja stāstīt un vienlaikus no jauna pierakstīt, kā Bastiāns nozaga grāmatu, kā aizmuka uz skolas ēkas noliktavu un tur sāka lasīt. Un tagad Atreja meklējums sākās vēlreiz, viņš nonāca pie vecum vecās Morlas, pie Dziļā bezdibeņa, kur atrada Fuhūru Igramūlas tīklā un izdzirdēja Bastiāna šausmu kliedzienu. Vēlreiz vecā Urgla viņu dziedēja un Engivuks deva pamācības. Viņš izgāja pa trim Maģiskajiem vārtiem, iegāja Bastiāna attēlā un sarunājās ar Ujulalu. Tēli un notikumi sekoja cits citam: vēja milži, Spoku pilsēta, Gmorks. Atreja glābšana un atgriešanās Ziloņkaula tornī. Un pa vīdam notika arī viss, ko bija piedzīvojis Bastiāns,— sveču aizdedzināšana, Bērnišķās ķeizarienes ieraudzīšana un tas, kā viņa veltīgi gaidīja glābēja atnākšanu. Un vēlreiz viņa devās ceļā, lai uzmeklētu Klīstošā kalna sirmgalvi, vēlreiz kāpa augšā pa burtu trepēm un iegāja olā, un vēlreiz norisinājās visa saruna vārds vārdā, ko abi viens ar otru bija runājuši un kas beidzās ar to, ka Klīstošā kalna sirmgalvis bija sācis rakstīt un stāstīt «Bezgalīgo stāstu».

Un atkal viss sākās no gala — kā bijis un kā palicis — un no jauna viss beidzās, kad Bērnišķā ķeizariene satikās ar Klīstošā kalna sirmgalvi, kurš vēlreiz sāka rakstīt un stāstīt «Bezgalīgo stāstu» . . .

… un tā tas turpinātos mūžīgi, jo bija taču gluži neiespējami, ka notikumu norisē kaut kas varētu mainīties. Tikai viņš viens, Bastiāns, varētu iejaukties. U»- viņam bija tas jādara, ja pats negribēja palikt ieslēgts šajā aplī. Zēnam šķita, ka šis stāsts būtu jau tūkstošiem reižu atkārtojies, nē, it kā nebūtu nekāda «pirms tam» un «pēc tam», bet gan, ka viss būtu saplūdis uz mūžu mūžiem vienā laikā. Tagad viņš saprata, kāpēc sirmgalvim bija trīcējusi roka. Nemitīgās atgriešanās aplis bija gals bez gala!

Bastiāns nejuta, ka viņam pār vaigiem rit asaras. Gandrīz vai nemaņā zēns pēkšņi iekliedzās:

— Mēness meitiņa! Es nāku!

Tajā pašā acumirklī norisinājās vairāki notikumi uzreiz.

Varens spēks saspridzināja lielās olas čaulu gabalu gabalos, turklāt atskanēja dobja pērkona rīboņa. Tad no tālienes šurp atšāvās viesuļvētra,

izlauzās no grāmatas lappusēm, ko Bastiāns turēja uz ceļiem, un tās sāka neganti plivināties. Bastiāns sajuta vētru matos un sejā, tā viņam gandrīz vai aizrāva elpu, septiņžuburu svečtura liesmas dejoja un noliecās slīpi, bet tad otra — vel varenāka viesuļvētra šāvās grāmatā iekšā, un sveces izdzisa.

Torņa pulkstenis sita divpadsmit.

XV.Nakts mežs Perelīns

- Jel, Mēness meitiņa, es nāku!— Bastians velreiz klusītiņām sacīja tumsā. Viņš juta no šī vārda izstarojam neaprakstāmu saldmi, mierinošu spēku, kas viņu pilnībā piepildīja. Tāpēc zēns vairākreiz vēl klusītiņām atkārtoja:

— Mēness meitiņa! Mēness meitiņa! Es nāku, Mēness meitiņa! Es jau esmu klāt.

Bet kur viņš bija?

Bastiāns nespēja samanīt ne mazāko gaismiņu, taču tā vairs nebija noliktavas dzestrā tumsa, kas ieskāva viņu, tā bija samtaina, silta tumsa, kurā viņš jutās drošs un laimīgs.

Bailes un nomāktība bija zudušas. Bastiāns tās atcerējās tikai kā kaut ko sen pagājušu. No prieka un labsajūtas viņš pat klusi smējās.

—   Mēness meitiņ, kur es esmu?— Bastiāns jautāja.

Viņš vairs nejuta sava ķermeņa smagumu. Viņš taustījās ar rokām apkārt un saprata, ka lido. Nebija vairs paklāju un cietās grīdas.

Tā bija brīnišķīga, nekad vēl nebaudīta sajūta, atraisītības un neierobežotas brīvības sajūta. Nekas no tā, kas kādreiz bija apgrūtinā­jis un ierobežojis, tagad nespēja zēnu vairs aizsniegt.

Vai viņš beidzot lidinājās kaut kur Visumā? Bet Visumā taču bija zvaigznes, turpretī šeit viņš nespēja neko tamlīdzīgu saskatīt. Visu ieskāva vienīgi samtainā tumsa, un zēns jutās tik labi, tik labi kā nekad agrāk savā mūžā. Varbūt viņš bija miris?

—   Mēness meitiņ, kur tu esi?

Un tagad atskanēja kāda maiga balss, tā bija putnam līdzīga balss un atbildēja viņam; varbūt tā jau vairākreiz bija atbildējusi, tikai viņš nebija ievērojis. Bastiāns to dzirdēja pavisam tuvu un tomēr nespētu pateikt, no kuras puses tā nāk:

—   Te es esmu, Bastiān.

—   Mēness meitiņ, vai tu tā esi?

Ieskanējās gluži neparasti, dziedoši smiekli.

—   Kas gan cits. Tu taču man nupat iedevi šo skaisto vārdu. Es tev pateicos par to. Esi sveicināts, mans glābēj un mans varoni!

—   Kur mēs esam, Mēness meitiņ?

—   Es esmu pie tevis, un tu esi pie manis.

Tā bija kā saruna sapnī, un tomēr Bastiāns zināja pavisam droši, ka viņš ir nomodā un nesapņo.

—   Mēness meitiņ,— zēns čukstēja,— vai tas tagad ir gals?

—   Nē,— viņa atbildēja,— tas ir sākums.