Bezgalīgais stāsts

Bastiāns pavērās uz to un pārsteigumā iesaucās.

Tas bija AURINS, dārglieta, rota, Bērnišķās ķeizarienes zīme, kas padarīja tās nēsātāju par viņas vietnieku! Mēness meitiņa bija uzticējusi viņam savu varu pār visām Fantāzijas būtnēm un lietām. Un, kamēr viņš nēsās šo zīmi, būs tā, it kā valdniece atrastos viņam blakus.

Bastiāns ilgi skatījās uz abām čūskām, gaišo un tumšo, kas bija iekodušās viena otrai astē un izveidojušas ovālu. Tad viņš apgrieza medaljonu otrādi un tā mugurpusē sev par izbrīnu atrada kādu uzrakstu. Tie bija savādi vijīgiem burtiem uzrakstīti pieci īsi vārdi:

Dari to, ko Tu gribi!

«Bezgahgaja stasta» par to līdz šim nekas nebija sacīts. Vai Atrejs šo uzrakstu nebūtu ievērojis?

Taču tas tagad nebija no svara. Svarīgi bija vienīgi tas, ka šie vārdi izteica atļauju, nē, akurāt aicinājumu darīt visu, ko vien gribas.

Bastiāns piegāja pie krāsās zaigojošās augu sienas, lai paraudzītos, vai vispār iespējams izslīdēt tai cauri un pa kurieni, un apmierināts secināja, ka var to bez pūlēm pavērt kā priekškaru. Viņš iznāca laukā.

Naktsaugi pa to laiku — maigi, tomēr ārkārtīgi vareni — bija zēluši un kuplojuši, un Perelīns bija kļuvis par mežu, kuru pirms Bastiāna vēl nebija skatījusi neviena cilvēka acs.

Lielākie stumbri tagad bija baznīcas torņa augstumā un res­numā — un tomēr tie auga un auga bez mitas. Vietumis šīs piena baltumā mirdzošās kolonnas jau stāvēja tik cieši cita pie citas, ka nebija iespējams tām izspraukties cauri. Un joprojām vēl kā dzirk­steļu lietus bira jauni sēklu graudi.

Pastaigādamies pa šo gaismas domu, Bastiāns pūlējās nevienu no spīguļojošiem asniem uz zemes nesamīt, taču drīz vien tas kļuva neiespējami. Gluži vienkārši nebija vairs ne pēdas platuma brīvas zemes, kur nekas nedīgtu. Tā viņš beidzot bezrūpīgi gāja tālāk, kur vien milzu stumbri atvēlēja brīvu ceļu.

Bastiāns jūsmoja par savu skaistumu. Tas, ka nebija neviena, kas viņu apbrīnotu, nebūt netraucēja. Gluži otrādi — zēns priecājās, ka var izbaudīt šo labsajūtu pilnīgā vienatnē. Viņam itin nemaz nevajadzēja, lai tie, kas bija līdz šim viņu izzobojuši, šobrīd viņu apbrīnotu. Tagad vairs ne. Viņš par tiem domāja gandrīz vai ar līdzjūtību.

Sajā mežā, kur nebija ne gadalaiku, ne dienas un nakts mijas, arī laika izjūta atšķīrās no tās, ko Bastiāns bija pazinis līdz šim. Un tā viņš nesaprata, cik ilgi jau gājis. Taču prieks par savu skaistumu mazpamazām pārvērtās par kaut ko citu: tas, ka viņš ir skaists, kļuva pats par sevi saprotams. Nevar apgalvot, ka zēns par to būtu mazāk laimīgs, viņam tikai šķita, ka citādi jau nekad nav bijis.

Tam bija kāds iemesls, kuru Bastiānam nācās uzzināt tikai daudz, daudz vēlāk un kuru viņš tagad vēl pat nenojauta, jo iegūdams šo skaistumu, viņš mazpamazām aizmirsa to, ka ir bijis kādreiz resns un līkām kājām.

Pat ja viņš ko būtu manījis, droši, ka šīs atmiņas viņam neliktos īpaši svarīgas. Taču aizmiršana norisinājās gluži nemanāmi. Un, kad atmiņas bija pilnībā izzudušas, Bastiānam šķita, ka viņš jau vienmēr bijis tāds kā tagad. Un taisni tādējādi viņa vēlēšanās būt skaistam tika pieklusināta, jo tas, kurš vienmēr tāds ir bijis, to vairs nevēlas.

Un, nonācis tik tālu, viņš jau izjuta zināmu neapmierinātību un viņā modās jauna vēlēšanās. Būt tikai skaistam — tā patiesībā nebija īstā vērtība! Viņš gribēja būt arī stiprs, stiprāks par visiem citiem. Pats stiprākais!

Ejot tālāk cauri nakts mežam Pelerīnam, viņam uzmācās izsal­kums. Bastiāns šur un tur noplūca dažus savādas formas mirdzošus augļus un piesardzīgi nogaršoja, vai tie ir ēdami. Ne tikai — viņš ar prieku konstatēja! Izrādījās pat, ka tie garšo pavisam lieliski — daži skābeni, daži saldeni, daži mazliet rūgteni, bet visi gardi jo gardi. Iedams tālāk, viņš ēda tos citu pēc cita un sajuta, kāds brīnišķīgs spēks ieplūst kaulos.

Tikmēr spīgojošais pamežs bija kļuvis tik biezs, ka aizsedza skatienu uz visām pusēm. Un bez tam vēl no augšas uz leju sāka augt liānas un gaisa saknes un kopā ar biežņu savijās necaurejamos brikšņos. Bastiāns ar rokām sita pa krūmiem, izlauzdams sev taciņu, un biezoknis pašķīrās, it kā viņš būtu izmantojis mačeti, cukurniedru griežamo nazi. Aiz muguras eja tūliņ atkal aizvērās tik cieši, it kā tās vispār nebūtu bijis.

Zēns gāja tālāk, taču ceļu aizšķērsoja dižkoki, kuru stumbri bija pieplakuši cits citam, neatstādami ne spraugas.

Bastiāns ar abām rokām metās kokos — un atlieca divus stum­brus vienu no otra! Aizmugurē sprauga atkal bez trokšņa aizdarījās ciet.

Bastiāns mežonīgi iegavilējās.

Viņš bija mūžameža pavēlnieks!

Bridi zēns priecājās par to, ka lauž ceļu cauri džungļiem kā zilonis, kas dzirdējis Lielo saucienu. Viņa spēki neizsīka, ne bridi viņam nevajadzēja apstāties, lai atvilktu elpu, nebija dūrēju sānos un sirdsklauvju, viņš pat nenosvīda.

Taču beidzot Bastiāns bija pietiekami izplosījies un viņam radās vēlēšanās Perelīnu, savu valstību, vienreiz pārskatīt no augšas, lai redzētu, cik tālu tā jau sniedzas.