Bezgalīgais stāsts

Ar pūlēm viņš rāpās no vienas kāpas nākamajā, augšā un atkal lejā, stundu pēc stundas lauzās uz priekšu, ne reizes neredzēdams neko citu kā tikai pakalnu aiz pakalna. Vienīgi krāsas nemitīgi mainījās. Pasakainais ķermeņa spēks viņam tagad neko vairs nelīdzēja, jo tuksneša plašums nav uzveicams ar spēku. Gaiss līdzinājās pekles svelmei, un to nevarēja ieelpot. Mēle lipa pie aukslējām, bet seja mirka sviedros.

Saule bija kļuvusi par uguns virpuli debesu vidū. Jau kur tas laiks, kopš tā stāvēja un, šķiet, vairs nevirzījās uz priekšu. Šī diena tuksnesī bija tikpat ilga, cik nakts pār Perelīnu.

Bastiāns gāja tālāk un arvien tālāk. Acis svila, un mēle sažuva kā ādas gabals. Taču viņš nepadevās. Zēna ķermenis bija izkaltis, un asinis dzīslās sarecēja tik biezas, ka tikpat kā vairs neplūda. Tomēr Bastiāns gāja tālāk, lēnām, soli pa solim, bez steigas un neapstāda­mies, kā to darīja visi pieredzējuši tuksneša ceļinieki. Viņš nepievērsa uzmanību slāpēm, kas mocīja viņa ķermeni. Zēnā bija pamodusies tik dzelžaini cieta griba, ka to nespēja uzveikt nedz nogurums, nedz bads.

Viņš atcerējās, cik viegli agrāk zaudējis drosmi. Uzsācis simtiem darbu un pie mazākajām grūtībām pametis tos. Viņš bija pastāvīgi rūpējies, lai būtu paēdis, un izjutis smieklīgas bailes, ka varētu saslimt un būtu jācieš sāpes. Tagad tas viss bija tālu aiz muguras.

Šo ceļu, ko Bastiāns veica cauri krāsu tuksnesim Goabam, pirms viņa vēl neviens cits nebija iedrošinājies iet un neviens cits neuzņem­sies pēc viņa.

Un, jādomā, neviens par to nekad neuzzinās.

Pēc šīs pēdējās rftJjautas Bastiānu pārņēma nožēla. Un tomēr viņš turpināja ceļu. Viss liecināja par to, ka Goabs ir neiedomājami liels un tuksneša mala nav aizsniedzama. Paredzējums, ka agrāk vai vēlāk, par spīti izturībai, vajadzēs nomirt slāpēs, viņu nebiedēja. Viņš sagaidītu nāvi mierīgi un ar cieņu, kā to parasti darīja mednieki no Atreja cilts. Taču, tā kā neviens neiedrošinājās kāju spert šajā tuksnesī, neviens arī nespēs izplatīt ziņu par Bastiāna galu. Ne Fantāzijā, ne mājās. Viņš tikai tiks uzskatīts par pazudušu bez vēsts, un būs tā, it kā viņš nekad nebūtu nonācis nedz Fantāzijā, nedz Goaba tuksnesī.

Tā, lūk, Bastiāns gāja un domāja, līdz viņam piepeši radās ideja. Visa Fantāzija ir ietverta tajā grāmatā, kuru rakstīja Klīstošā kalna sirmgalvis, viņš sev sacīja. Un šī grāmata ir «Bezgalīgais stāsts», kuru viņš pats bija lasījis noliktavā. Varbūt arī viss, ko viņš tagad piedzīvo, bija aprakstīts šajā grāmatā. Un nebija nebūt izslēgts, ka to kādu dienu lasīs kāds cits — vai varbūt pat tieši tagad, šajā acumirklī lasa. Tātad vajadzētu būt arī tā, ka iespējams šim kādam dot kādu zīmi.

Smilšu pakalns, uz kura pašlaik stāvēja Bastiāns, bija ultramarīna zils. Neliela ieleja to šķīra no kādas ugunssārtas kāpas. Bastiāns aizgāja pie tās, pagrāba abām saujām smiltis, aiznesa uz zilo pakalnu un nobēra tās uz sānu nogāzes garā līnijā, tad atkal devās atpakaļ, atkal atnesa sarkanās smiltis un darīja to vēl un vēl. Pēc laika uz zilās pamatnes bija izveidojušies no sarkanajām smiltīm trīs milzu burti.

B B B

Bastiāns apmierināts aplūkoja savu darbu. Šo zīmi nevarēja neievērot neviens, kurš lasītu «Bezgalīgo stāstu». Lai arī kāds liktenis zēnu piemeklētu, būtu tomēr zināms, kur viņš palicis.

Zēns apsēdās ugunssarkanā kalna smailē un mazliet atpūtās. Trīs burti gaiši spīdēja spilgtajā tuksneša saulē.

XVII.Raibā nāve Graogramāns

Ķepurojies, kā gribi, bet atkal bija izdzisis kads mazumiņš no viņa atmiņām par Bastiānu no Cilvēku pasaules. Viņš vairs neatcerējās, ka bijis agrāk jūtīgs, dažreiz varbūt pat raudulīgs. Viņš jutās lepns par savu sīkstumu un izturību. Taču jau atkal sevi lika manīt jauna vēlēšarrās.

— Es gan neesmu no bailīgajiem,— viņš klusi sacīja, kā jau bija paradis,— tomēr īstas drosmes man trūkst. Spēja būt izturīgam un pārciest grūtības ir lieliska. Taču drošsirdība un drosme — tas tomēr ir kas cits! Es vēlētos, lai man gadītos īsts piedzīvojums, kas prasa neprātīgu drosmi. Šeit, tuksnesī, jau nevar nevienu satikt. Tomēr tas būtu pasakaini — satikt kādu bīstamu radījumu — šim briesmonim gan nevajadzētu būt tik neglītam kā Igramūlai, taču daudz baismā­kam gan. Tam vajadzētu būt skaistam un vienlaikus visbīstamākajam radījumam Fantāzijā. Es drāztos tam pretī un . . .

Tālāk Bastiāns vairs netika, jo tajā pašā acumirklī viņš sajuta sev zem kājām nodrebam tuksneša zemi. Tā bija tik zema rēkoņa, ka to vairāk varēja just nekā dzirdēt.

Bastiāns pagriezās riņķī un ieraudzīja pie tālās tuksneša pamales kādu parādību, ko sākumā nespēja izskaidrot. Tur vēlās kaut kas līdzīgs ugunsbumbai. Neaprakstāmā ātrumā tā apmeta plašu loku ap vietu, kur sēdēja Bastiāns, tad pēkšņi ripoja zēnam taisnā ceļā virsū. Ņirbošajā, svelmainajā gaisā, kas visiem veidoliem lika šaudīties kā liesmām, šī būtne izskatījās pēc dejojoša dēmona.