Bezgalīgais stāsts

Viņš pētījoši paraudzījās uz augšu, saspļāva delnās, satvēra kādu liānu un sāka vilkties augšā, likdams roku virs rokas un nepiepalīdzot ar kājām, kā bija noskatījies to darām cirka artistus. Līdzīgi izbalējušam attēlam no sen pagājušām dienām uz mirkli atmiņā atausa fizkultūras stunda, kur, visai klasei labpatikā smejot, viņš bija šūpojies kā miltu maiss virves lejas galā. Viņš pasmaidīja. Droši, ka tagad viņiem mute no brīnumiem būtu palikusi vaļā, to redzot.

Klasesbiedri būtu lepni, ka pazīst vīnu. Taču viņš šiem pat nepie­grieztu vērību.

Ne vienu vienīgu reizīti neapstājies, Bastiāns galu galā aizsniedza zaru, no kura nokarājās liāna. Viņš apsēdās uz tā jāšus. Zars bija resns kā muca un fosforescēja no iekšas uz āru sarkanu gaismu. Bastiāns uzmanīgi piecēlās kājās un balansēdams devās uz koka stumbru. Arī šeit biezs vīteņaugu mudžeklis aizšķērsoja ceļu, taču viņš bez grūtībām izlauza sev eju.

Stumbrs te augšā joprojām bija tik resns, ka pieci vīri nespētu to rokām aptvert. Kāds cits sānu zars, kas auga no stumbra mazliet augstāk un uz citu pusi, nebija aizsniedzams no tās vietas, kur stāvēja Bastiāns. Tāpēc viņš palēcās, lai satvertu kādu gaisa sakni, un šūpojās šurpu turpu tik ilgi, kamēr viņam izdevās aizsniegt — atkal paleco­ties — augstāko zaru. No turienes savukārt varēja tikt pie nākamā. Viņš jau bija uzrāpies pa zarotni ļoti augstu, vismaz simt metru, taču kvēlojošās lapas un zari neatsedza skatu uz leju.

Kad Bastiāns bija ticis divtik augstu, vietumis pavērās spraugas, kas ļāva palūkoties atpakaļ. Taču tikai tad stāvoklis sametās īsti nopietns, taisni tāpēc, ka kļuva arvien mazāk zaru un zariņu. Un beidzot, nonākušam gandrīz līdz pašai augšai, Bastiānam vajadzēja apstāties, jo nemanīja vairs neko citu, pie kā varētu pieturēties, kā vien kailu, slidenu stumbru, kas joprojām vēl bija telegrāfa staba resnumā.

Bastiāns palūkojās uz augšu un ieraudzīja, ka šis stumbrs vai kāts izbeidzas aptuveni divdesmit metru augstāk milzu lielā, tumšsarkani mirdzošā ziedā. Kā lai tiek tur augšā, tas viņam nebija skaidrs. Taču Bastiānam vajadzēja tikt augšā, jo viņš negribēja palikt šeit, kur bija pašlaik. Viņš tātad apskāva stumbru un rāpās uz augšu pēdējos divdesmit metrus kā akrobāts. Stumbrs šūpojās šurpu turpu un locījās kā zāles stiebrs vējā.

Beidzot zēns atradās tieši zem zieda, kas atvērās kā tulpe uz augšu. Bastiānam izdevās vienu roku iebāzt starp ziedlapām un pieturēties, tad pastumt lapas citu no citas nost un uzvilkties augšā.

Kādu mirkli Bastiāns palika guļam, jo tagad zēnam tomēr mazlietiņ aptrūkās elpas. Taču itin drīz viņš piecēlās un paskatījās pāri sārti kvēlojošā milzu zieda malai kā no masta kurvja uz visām pusēm.

Skats bija lielisks, ne vārdos neizsakāms!

Augs, kura ziedā stāvēja Bastiāns, bija viens no visaugstākajiem visos džungļos, tāpēc zēna skatiens sniedzās ļoti tālu. Virs galvas joprojām vēl vel vēj ās samtainā tumsa kā bezzvaigžņu nakts debesis, taču apakšā neizsmeļamā krāsu daudzveidībā pletās Perelīna galotņu bezgalība, tālab acis viņam gandrīz vai pieplūda asarām.

Un Bastiāns stāvēja ilgi un veldzējās šajā skatā. Tā bija viņa valstība! Viņš to bija radījis! Viņš bija Perelīna valdnieks.

Un vēlreiz tālu pāri mirguļojošiem džungļiem pārskanēja viņa mežonīgais gaviļu kliedziens.

Taču naktsaugi klusu, liegi un neapturami auga un auga.

XVI.Krāsu tuksnesis Goabs

Kad Bastians bija izgulējis dziļu un ilgu miegu sārti mirdzošaja milzu ziedā un atvēris acis, viņš redzēja, ka virs galvas joprojām velvējas samta melnās nakts debesis. Zēns izstaipījās un apmierināts sajuta savos locekļos brīnišķīgu spēku.

Un atkal, pašam to nemanot, ar viņu bija notikusi kāda pārvēr­tība. Vēlēšanās būt stipram bija piepildījusies.

Tagad piecēlies un paraudzījies pāri milzu puķes malām visriņķī, viņš secināja, ka Perelīna augšana acīmredzot mazpamazām mitējusies. Nakts mežs vairs nebija ļoti pārvērties. Bastiāns nezināja, ka arī tam bija sakars ar viņa vēlmes piepildīšanos un ka vienlaikus tika izdzēstas viņā atmiņas par to, ka viņš bijis vārgs un neizveicīgs. Bastiāns bija skaists un spēcīgs, taču nezin kāpēc ar to nepietika. Tagad viņam tas šķita pat mazliet gļēvi. Tikai tad bija vērts būt skaistam un spēcīgam, ja tu esi arī norūdījies, sīksts un spartisks. Tāds kā Atrejs. Taču starp šīm mirdzošajām puķēm, kur vajadzēja tikai roku pastiept pēc augļiem, nebija iespējams tādam kļūt.

Austrumos virs pamales no Perelīna atmirdzēja pirmie maigie rītausmas perlamutra toņi. Un, jo gaišāka ausa diena, jo bālākas kļuva naktsaugu krāsas.

— Labi gan,— Bastiāns klusībā sacīja,— es jau domāju, ka te vispār nekad neiestāsies diena.