Bezgalīgais stāsts

Bailes sagrāba Bastiānu, un, nepaguvis vēl īsti apdomāties, viņš jau bija noskrējis lejā ielejā starp sarkano un zilo kāpu, lai paslēptos no tuvojošās uguns būtnes. Taču, tiklīdz Bastiāns bija nonācis lejā, viņš jau nokautrējās no šīm bailēm un apspieda tās sevī.

Viņš satvēra AURI NU uz savām krūtīm un sajuta, kā visa drosme, kuru nupat bija vēlējies, ieplūda viņa sirdī pārpārēm.

Tad Bastiāns atkal izdzirdēja zemo rēkoņu, no kuras nodrebēja tuksneša zeme, tikai šoreiz tuvu jo tuvu. Viņš paskatījās tās virzienā.

Ugunssārtās kāpas virsotnē stāvēja milzīgs lauva. Stāvēja taisni priekšā saulei, tā ka varenās krēpes apņēma lauvas purnu kā ugunīgs vainags. Taču šīs krēpes un spalvas bija nevis dzeltenas, kā tas lauvām parasts, bet gan tikpat ugunssarkanas kā smiltis, kurās tas stāvēja.

Šķita, ka lauva nemaz nav pamanījis zēnu, kas salīdzinājumā ar viņu izskatījās ielejā starp abām kāpām pagalam sīks, gluži otrādi — viņš lūkojās uz sarkanajiem burtiem, kas rotāja pretējā pakalna nogāzi. Un tad vēlreiz atskanēja varenā, rēcošā balss:

—   Kas to izdarīja?

—   Es,— Bastiāns atsaucās.

—   Un ko tas nozīmē?

—   Tas ir mans vārds,— Bastiāns atbildēja,— mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.

Tikai tagad lauva pavērsa savu skatienu pret viņu, un Bastiānam bija tāda sajūta, it kā viņu apskautu uguns mētelis, kurā viņš uz vietas sadegs pelnos. Taču šī sajūta uzreiz pārgāja, zēns izturēja lauvas skatienu.

—    Es esmu krāsu tuksneša valdnieks Graogramāns, kuru sauc ari par Raibo nāvi,— varenais zvērs sacīja.

Abi joprojām raudzījās viens uz otru, un Bastiāns sajuta nāvējošo varu, ko izstaroja šīs acis.

Tā bija kā neredzama spēkošanās. Un beidzot lauva nolaida skatienu. Ar lēnām, majestātiskām kustībām tas nonāca no kāpas lejā. Kad lauva spēra solus uz ultramarīna zilajām smiltīm, mainījās arī dzīvnieka krāsa, tā ka spalva un krēpes tagad tāpat bija zilas. Milzīgais zvērs, kurā Bastiāns skatījās uz augšu kā pele uz kaķi, brīdi palika stāvam zēna priekšā, tad pēkšņi Graogramāns apsēdās smiltīs un nolieca galvu līdz pašai zemei.

—   Kungs,— krāsu tuksneša valdnieks sacīja,— es esmu tavs kalps un gaidu tavas pavēles!

—   Es gribētu izkļūt no šā tuksneša,— Bastiāns paskaidroja,— vai tu vari mani iznest laukā?

Graogramāns papurināja savas krēpes.

—   To, kungs, es nespēju.

—   Kāpēc?

—  Jo es nesu tuksnesi sev līdzi.

Bastiāns nejaudāja saprast, ko lauva gribējis sacīt ar to, tāpēc pavaicāja:

—   Vai nav neviena cita radījuma, kas spētu mani no šejienes aiznest?

—   Kā gan tas būtu iespējams, kungs,— Graogramāns atbildēja. — Tur, kur esmu es, tuvu un tālu nevar būt nevienas dzīvas radības. Pietiek ar manu klātbūtni vien, lai liktu pārvērsties pelnu čupiņā visvarenākajām un briesmīgākajām būtnēm tūkstošiem jūdžu apkār­tnē. Tāpēc mani sauc par Raibo nāvi un par krāsu tuksneša ķēniņu.

—   Tu maldies,— Bastiāns sacīja,— ne jau ikviena būtne sadeg tavā valstībā. Es, piemēram, kā tu redzi, spēju turēties tev pretī.

—  Jo tu valkā rotu, kungs. AURINS sargā tevi pat no visas Fantāzijas nāvējošākās būtnes — no manis.

—   Vai tu gribi sacīt, ka arī es būtu pārvērties pelnu čupiņā, ja man nebūtu dārglietas?

—   Tā tas ir, kungs, un tas notiktu, pat ja man pašam nāktos to nožēlot. Jo tu esi pirmais un vienīgais, kas jelkad ir sarunājies ar mani.

Bastiāns satvēra rokā zīmi.

—   Paldies tev, Mēness meitiņ!— viņš klusi tencināja.

Graogramāns atkal izslējās pilnā augumā un skatījās lejā uz Bastiānu.

—   Man šķiet, kungs, ka mums abiem ir šis tas pārrunājams. Varbūt es tev varu atklāt noslēpumus, kas tev nav zināmi. Varbūt arī tu vari izskaidrot manas esības mīklu, kas man nav zināma.

Bastiāns pamāja.

—  Ja būtu iespējams, es gan labprāt vispirms gribētu padzerties. Esmu loti izslāpis.

—   Tavs padevīgais kalps klausās,— Graogramāns atbildēja,— vai tev, kungs, nelabpatiktos apsēsties man mugurā? Es tevi aiznesīšu uz savu pili, kur tu atradīsi visu, kas vien tev nepieciešams.

Bastiāns uzlēca lauvam mugurā un abām rokām ieķērās krēpēs, kuru atsevišķās cirtas šaudījās kā asu liesmu mēles. Graogramāns pagrieza galvu pret savu jātnieku.

—   Turies labi stingri, kungs, jo es esmu ātrs skrējējs. Un vēl ko tev lūgšu, kungs: kamēr tu esi manā valstībā vai pat kopā ar mani, apsoli, ka tu — lai notiktu kas notikdams — ne uz vismazāko acumirkli nenoņemsi dārglietu, kas tevi sargā.

—   Es tev apsolu,— Bastiāns sacīja.