Bezgalīgais stāsts

Zēns apsēdās uz zieda pamatnes un domāja, ko tagad gribētu darīt. Kāpt atkal lejā un iet tālāk? Protams, būdams Perelīna pavēlnieks, viņš spēja sev izlauzt ceļus, kur vien patikās. Viņš varētu šeit klaiņot dienām, mēnešiem, varbūt pat gadiem. Džungļi bija daudz par lieliem, lai no tiem kādreiz izkļūtu laukā. Tiesa gan, naktsaugi bija skaisti, tomēr ilgam laikam ar to Bastiānam nepietika. Gluži kas cits būtu, ja viņš, piemēram, klejotu pa tuksnesi — Fantāzijas lielāko tuksnesi. Jā, tas patiešām būtu kaut kas tāds, ar ko varētu lepoties!

Un šajā acumirklī viņš sajuta spēcīgu satricinājumu izskrienam cauri visam milzu augam. Stumbrs pieliecās: kaut kas sprakšķēja, kaut kas bira. Bastiānam vajadzēja pieturēties, lai neizveltos laukā no zieda, kas arvien vairāk noliecās un tagad jau stāvēja horizontāli. Skats pāri Perelīnam tagad bija satriecošs.

Saule pa šo brīdi bija uzlēkusi un apspīdēja iznīcības ainavu. No varenajiem naktsaugiem tikpat kā nekas vairs nebija palicis pāri. Daudz ātrāk, nekā uzradušies, tie saules spilgtajā gaismā sabirza putekļos un smalkās, krāsainās smiltīs. Tikai vietumis vēl rēgojās dažu dižkoku celmu paliekas, kuras sadrupa kā smilšu pilis, kad tās izžūst. Pēdējais no augiem, kas, likās, vēl neatkāpās, bija tas, kura ziedā bija patvēries Bastiāns. Taču, līdzko zēns mēģināja pieturēties pie ziedlapiņām, tā? saira no viņa tvēriena un aizplīvoja kā smilšu mākonis. Tagad, kad nekas vairs neaizsedza skatienu uz leju, Bastiāns redzēja, kādā galvu reibinošā augstumā viņš atrodas. Lai paglābtos no briesmīga kritiena lejā, vajadzēja mēģināt uz ātrāko rāpties zemē.

Uzmanīgi, pūlēdamies neradīt nevienu lieku satricinājumu, zēns izkāpa no zieda un uzsēdās jāšus uz stumbra, kas tagad bija saliecies kā makšķerkāts. Tiklīdz viņš bija to paveicis, viss zieds nobira un birdams izgaisa kā sarkanu smilšu mākonis.

Ar lielāko piesardzību Bastiāns virzījās tālāk. Dažs labs droši vien nemaz nebūtu izturējis skatu pāri šausminošajam dziļumam un, izmisuma sagrābts, noveltos lejā, taču Bastiānam itin nemaz nereiba galva un viņš saglabāja dzelžainu mieru. Zēns zināja, ka viena vienīga neapdomāta kustība var nolauzt augu. Viņš nedrīkstēja šajās briesmās pieļaut kādu pārsteidzību. Lēnām Bastiāns virzījās tālāk un pēdīgi sasniedza vietu, kur stumbrs atkal kļuva stāvāks un beidzot ari vertikāls. Viņš apskāva to un slīdēja centimetru pa centimetram lejup. Vairākkārt Bastiānu no augšas apbēra krāsainu putekļu mākoņi. Sānu zaru vairs nebija, un, ja vēl tomēr slējās kāds gals, tas sadrupa, līdzko Bastiāns mēģināja to izmantot par atbalstu. Uz leju stumbrs kļuva arvien resnāks un nebija vairs rokām aptverams. Un joprojām vēl Bastiāns atradās torņa augstumā virs zemes. Viņš apstājās, lai pārdomātu, kā tikt tālāk.

Taču jauns satricinājums, kas izskrēja cauri varenajam stumbram, atrāva viņu no prātuļošanas. Tas, kas vēl bija palicis pāri no stumbra, sabruka kaudzē un izveidoja konusveida kalnu, no kura Bastiāns ripuļu ripuļiem noripoja lejā, turklāt dažas reizes apmezdams kūleni, un beidzot palika guļam kalna pakājē. Pār zēnu bira krāsu putekļi, taču viņš izlauzās brīvībā, izpurināja smiltis no ausīm un drēbēm un, vairākkārt sparīgi nospļāvies, palūkojās visriņld.

Skatienam pavērās vienreizēja aina: itin visas smiltis lēnām plūda. Tās slīdēja garām un prom savādās vērpetēs un straumēs, savilkās pakalnos un dažāda augstuma un garuma kāpās, taču allaž gluži noteiktā krāsā. Gaiši zilās smiltis saplūda gaiši zilā kalnā, zaļās — zaļā un violetās — violetā. Perelīns izgaisa un kļuva par tuksnesi, bet par kādu gan!

Bastiāns bija uzrāpies purpursarkanu smilšu kāpā un neredzēja sev apkārt neko citu kā pakalnu aiz pakalna visās krāsās, kādas vien varēja iedomāties. Jo ikviens pakalns spīguļoja nokrāsā, kurai nebija otras līdzīgas. Tuvākais pakalns bija kobaltzils, kāds cits safrāndzel- tens, cits mirdzēja karmīnsarkanā, tālākie zaigoja indigo, ābolzaļā, debeszilā, oranžā, persiku sārtā, malvas krāsā, tirkīzzilā, ceriņu violetā, sūnu zaļā, rubīnsārtā, umbras brūnā, indiešu dzeltenā, cinobra sarkanā un lazurita zilā. Un tā šie pakalni sniedzās no vienas pamales līdz otrai, cik tālu vien skatiens tvēra. Starp pakalniem vijās zeltaini un sudrabaini smilšu strauti, nošķirdami krāsas citu no citas.

— Tas ir krāsu tuksnesis Goabs!— Bastiāns skaļi sacīja.

Saule kāpa augstāk un augstāk, un svelme kļuva neciešama. Gaiss virs raibajām smilšu kāpām sāka virmot, un Bastiāns saprata, ka viņa stāvoklis tagad patiešām kļuvis smags. Šajā tuksnesī nedrīkstēja palikt, tas bija skaidrs. Ja neizdotos no tā izkļūt laukā, viņš īsā laikā nomirtu aiz slāpēm.

Neviļus Bastiāns satvēra Bērnišķās ķeizarienes zīmi sev uz krūtīm cerībā, ka tā parādīs ceļu, un drošsirdīgi devās tālāk.