Bezgalīgais stāsts

—  Tā ari bija,— lauva atbildēja.— Es mirstu katru dienu, kad iestājas nakts, un katru ritu es atkal pamostos.

—   Es domāju, ka tas ir uz mūžu,— Bastiāns paskaidroja.

—  Tas ir uz mūžu katru reizi,— Graogramāns noslēpumaini atbildēja.

Viņš piecēlās kājās, izslējās un izstaipījās un tad, kā jau lauva, skraidīja pa alu no viena gala uz otru. Viņa liesmainā spalva sāka arvien liesmaināk kvēlot raibo flīžu krāsās. Pēkšņi viņš apstājās un paskatījās uz zēnu.

—   Vai tu pat raudāji manis dēļ?

Bastiāns mēmi pamāja.

—   Tad tu esi ne tikai vienīgais, kas gulējis starp Raibās nāves ķetnām,— sacīja lauva,— bet arī vienīgais, kas jelkad ir apraudājis viņa miršanu.

Bastiāns palūkojās uz lauvu, kas atkal rikšoja šurpu turpu, un beidzot klusi vaicāja:

—   Vai tu vienmēr esi viens?

Lauva no jauna apstājās, taču šoreiz uz Bastiānu neskatījās. Aizgriezis galvu prom, zvērs rēcošā balsī atkārtoja:

—   Vienmēr.

Vārds atbalsojās alā.

—   Mana valstība ir tuksnesis — un tas ir ari mans darbs. Lai kurp es pagrieztos, visam ap mani jākļūst par tuksnesi. Es to nesu sev līdzi. Es esmu no nāvējošas uguns. Un kas gan cits man varētu būt nolemts kā pastāvīga vientulība?

Bastiāns apmulsis klusēja.

Lauva pienāca zēnam klāt, kvēlojošām acīm ieskatījās viņam sejā un turpināja:

—   Vai tu, kungs, kas nēsā Bērnišķās ķeizarienes zīmi,— vai tu vari maji atbildēt: kāpēc man jāmirst, līdzko iestājas nakts?

—   Lai krāsu tuksnesī varētu augt nakts mežs Perelīns,— Bastiāns

sacīja.

—   Perelīns? — Jauva atkārtoja.— Kas tas tāds?

Un tagad Bastiāns izstāstīja par brīnumainajiem džungļiem no krāsainās gaismas. Kamēr Graogramāns nekustēdamies pārsteigts klausījās, Bastiāns stāstīja tam par daudzveidīgajiem, burvīgajiem, kvēlojošajiem un fosforescējošajiem augiem, kas vairojās paši no sevis, par to neapturamo augšanu bez skaņas, pasakaino skaistumu un varenumu. Runādams viņš pats sajūsminājās, un Graogramāna acis iekvēlojās arvien gaišāk.

—    Un tas viss var pastāvēt tikai tad,— Bastiāns nobeidza,— kad tu esi pārakmeņojies. Turpretī Perelīns visu sapītu un nosmaktu pats no sevis, ja vienmēr atkal no jauna nemirtu un nesabirtu putekļos, tiklīdz tu pamosties. Perelīns un tu, Graogramān,— jūs esat viens vesels.

Graogramāns ilgi klusēja.

—   Kungs,— viņš pēdīgi ierunājās,— tagad es redzu, ka mana miršana nes dzīvību un mana dzīvība — nāvi, un abi ir labi. Tagad es saprotu savas esības jēgu. Paldies tev.

Lēnām un svinīgi zvērs iesoļoja alas tumšākajā stūrī. Ko viņš tur darīja, Bastiāns nespēja saredzēt, taču dzirdēja metālisku šķindoņu. Graogramāns atgriezās, turēdams kaut ko mutē, dziļi paklanījās un nolika to Bastiānam pie kājām.

Tas bija zobens.

Tiesa gan — ne pārāk grezns. Tas bija ielikts sarūsējušā tērauda makstī, un spals izskatījās pēc spēļu zobena spala, kas darināts no veca koka gabala.

—   Vai tu vari dot tam vārdu?— Graogramāns vaicāja.

Bastiāns domīgi aplūkoja zobenu.

—   Sikānda!— viņš sacīja.

Tajā paša acumirklī zobens šņākdams izlidoja no maksts un iekrita viņam burtiski rokās. Tagad Bastiāns redzēja, ka asmens veidots no mirdzošas gaismas, ka uz to gandrīz vai nav iespējams paskatīties. Tas bija abpusīgs un rokā likās viegls kā spalva.

—   Šis zobens no paša sākuma bija domāts tev,— Graogramāns paskaidroja.— Jo vienīgi tas var bez briesmām šim zobenam pieskar­ties, kas jājis man mugurā, kas ēdis un dzēris manu uguni un peldējies tajā kā tu. Taču vienīgi tāpēc, ka tu spēji tam iedot pareizo vārdu, tas pieder tev.

—   Sikānda!— Bastiāns čukstēja un aizgrābts vēroja dzirkstošo gaismu, lēnām grozīdams zobenu gaisā.— Tas ir burvju zobens, vai ne?

—   Tērauds vai klints,— Graogramāns atbildēja.— Fantāzijā nav nekā tāda, kas spētu tam turēties pretī. Taču tu nedrīksti to pielietot ar varu. Vienalga, lai kas ari tev kuro reizi draudētu, zobenu ļauts izmantot tikai tad, ja tas pats no sevis, kā nupat, ielec tavā rokā. Tas vadīs tavu roku un ar paša spēku darīs to, kas darāms. Taču, ja tu kādreiz to izvilksi no maksts pēc savas gribas, tu nesīsi ļaunumu sev un Fantāzijai. Neaizmirsti to nekad!

—   Es to neaizmirsīšu,— Bastiāns apsolīja.

Zobens ieslīdēja atpakaļ makstī un atkal izskatījās vecs un nevērtīgs. Bastiāns apsaitēja ap gurniem ādas jostas, kurās karājās maksts.

—   Un tagad, kungs, — Graogramāns ierosināja,— ja vēlies, trauk­simies kopā cauri tuksnesim. Uzkāp man mugurā, jo tagad man jātiek laukā!

Bastiāns uzlēca mugurā, un lauva smagiem soļiem izgāja no alas. Rīta saule lēca virs tuksneša pamales, nakts mežs jau sen atkal bija sabiris krāsainās smiltīs. Viņi tagad kopā aizbrāzās pāri kāpām kā dejojoša uguns lente, kā kvēlojoša viesuļvētra. Bastiāns jutās tā, it kā jātu uz liesmojošas komētas cauri gaismai un krāsām. Un vēlreiz viņu pārņēma neprātīga sajūsma.

Pret pusdienlaiku Graogramāns pēkšņi apstājās.

—   Šī ir tā vieta, kungs, kur mēs vakar satikāmies.

Bastiāns, būdams vēl mazliet apdullis no trakā skrējiena, paraudzī­jās apkārt, tomēr nespēja saskatīt ne ultramarīna zilo, ne ugunssārto smilšu kalnu. Ari burti vairs nebija redzami. Kāpas tagad bija olīvzaļas un sārtas.