Bezgalīgais stāsts

—   Fantāzijā ceļus tu vari atrast tikai ar savu vēlēšanos,— Graog­ramāns sacīja.— Un tu spēj iet vienmēr tikai no vienas vēlēšanās uz nākamo. Tu nevari aizsniegt to, ko nevēlies. Tāda nozīme šeit ir vārdiem «tuvu» un «tālu». Un nepietiek arī tikai ar to, ka tu gribi aiziet no kādas vietas. Tev jāzina, kur tu gribi nonākt. Tev jāļauj savām vēlmēm tevi vadīt.

—   Bet es nemaz nevēlos tikt prom,— Bastiāns atbildēja.

—  Tev tomēr vajadzēs atrast savu nākamo vēlēšanos,— Graogra­māns atteica gluži vai bargi.

—   Un ja es to atrodu,— Bastiāns jautāja,— kā tad es varēšu no šejienes aiziet?

—   Paklausies, kungs,— Graogramāns klusi sacīja,— Fantāzijā ir kāda vieta, kas uz visurieni aizved un ko no visurienes var aizsniegt. Šo vietu sauc par Tūkstoš durvju templi. Neviens šo templi nekad nav redzējis no ārpuses, jo tās nemaz nav šim templim. Taču tā iekšpuse sastāv no durvju labirinta. Kurš to grib iepazīt, tam jāuzdrošinās turp ieiet iekšā.

—   Kā tas iespējams, ja templim pat nevar tuvoties no ārpuses?

—   Ikvienas durvis,— lauva turpināja,— ikvienas durvis Fantāzijā, pat visparastākās kūts vai virtuves durvis, jā, arī skapja durvis noteiktā mirklī var kļūt par ieejas vārtiem Tūkstoš durvju templī. Ja mirklis ir garām, tās atkal kļūst par tām pašām, kas bijušas iepriekš. Tāpēc neviens nevar divreiz ieiet pa tām pašām durvīm. Un nevienas no tūkstoš durvīm neved atpakaļ uz turieni, no kurienes tu esi ienācis. Atpakaļceļa nav.

—   Bet, ja esi reiz iegājis iekšā,— Bastiāns vaicāja,— vai tad ir iespējams atkal kaut kur iziet laukā?

—  Jā,— lauva atbildēja,— tikai tas nav tik vienkārši kā parastās celtnēs. Jo caur labirinta tūkstoš durvīm tevi spēj vest tikai īsta vēlēšanās. Kuram tās nav, tam jāmaldās pa labirintu tik ilgi, līdz tas zina, ko vēlas. Un gadās, ka reizēm paiet ļoti ilgs laiks.

—   Un kā lai atrod ieeju templī?

—   Vajag vēlēties.

Bastiāns ilgi domāja, tad sacīja:

—   Savādi, ka nevar vēlēties vienkārši to, ko grib. No kurienes gan mūsos rodas vēlēšanās? Un kas tas vispār ir — vēlēšanās?

Graogramāns raudzījās uz zēnu lielām acīm, taču neatbildēja.

Dažas dienas vēlāk viņiem vēlreiz gadījās ļoti svarīga saruna.

Bastiāns bija parādījis lauvam uzrakstu dārglietas otrajā pusē.

—   Kā to saprast?—viņš vaicāja. — «Dari to, ko tu gribi!»—tas taču nozīmē, ka es drīkstu darīt visu, ko vien vēlos, vai tev tā neliekas?

Graogramāna seja pēkšņi izskatījās šausminoši nopietna un acis iekvēlojās.

—   Nē,— viņš sacīja zemajā, rēcošajā balsī,— tas nozīmē, ka tev jāpilda tava Patiesā vēlēšanās. Un nekas nav grūtāk.

—  Mana Patiesā vēlēšanās?— Bastiāns aizgrābtībā atkārtoja. — Kas tā ir?

—   Tas ir tavs dziļākais noslēpums, kuru tu nezini.

—   Kā tad lai es to izdibinu?

—   Ejot vēlmju ceļu no vienas pie nākamās un līdz pēdējai. Tas tevi aizvedīs pie tavas Patiesās vēlēšanās.

—   Tas gan man neliekas pārāk smagi,— Bastiāns iebilda.

—   Tas ir pats bīstamākais no visiem ceļiem,— lauva aizrādīja.

—   Kāpēc?— Bastiāns vaicāja.— Man nav bail.

—   Runa nav par to,— Graogramāns norēcās,— šis ceļš prasa vislielāko godīgumu un piesardzību, jo ne pa vienu citu ceļu nav tik viegli pilnīgi nomaldīties.

—  Vai tu domā tāpēc, ka ne visas vēlēšanās, kas rodas, ir labas?— Bastiāns tincināja.

Lauva šaustīja ar savu asti smiltis, kurās gulēja, tad pieglauda ausis un savilka krunkās purnu, viņa acīs dzirkstīja liesmas. Bastiāns neviļus sarāvās, kad Graogramāns ierunājās balsī, kas atkal lika nodrebēt zemei:

—   It kā tu zinātu, kas ir vēlēšanās! It kā tu zinātu, kas ir labs!

Nākamajās dienās Bastiāns daudz domāja par visu to, ko Raibā

nāve bija teikusi. Taču ir lietas, kuras ar domāšanu vien nav iespējams izdibināt,— tās ir jāuzzina. Un tāpēc zēns tikai krietni vēlāk, pēc tam, kad daudz ko bija piedzīvojis, atcerējās Graogramāna vārdus un sāka tos saprast.

Šajā laikā ar Bastiānu atkal bija notikušas kādas pārmaiņas. Pie visām dāvanām, kuras viņš bija saņēmis kopš satikšanās ar Mēness meitiņu, tagad bija nākusi klāt arī drosme. Un, kā jau aizvien, arī šoreiz viņam par to bija kaut kas atņemts, proti, atmiņas par agrāko bailīgumu.

Un, tā kā tagad vairs nebija nekā, no kā viņš baidītos, tad sākumā nemanāmi, vēlāk arvien jaušamāk skaidrus apveidus pieņēma jauna vēlēšanās. Bastiāns vairs nevēlējās ilgāk būt viens. Bastiāns gribēja savas spējas parādīt citiem, gribēja tikt apbrīnots un iekarot slavu.

Un kādu nakti, atkal vērodams, kā aug Perelīns, viņš pēkšņi sajuta, ka šī ir pēdējā reize, ka viņam jāatvadās no mirdzošā nakts meža burvīguma. Kāda iekšēja balss sauca viņu prom.

Bastiāns vēl pameta pēdējo skatienu uz zaigojošo krāsu bagātību, tad nokāpa lejā Graogramāna kapa alā un apsēdās tumsā uz pakāpieniem. Viņš nespētu pateikt, ko gaida, tikai zināja, ka viņš šajā naktī nedrīkst gulēt.

Laikam Bastiāns sēžot tomēr bija mazliet iesnaudies, jo piepeši iztrūkās, it kā viņu kāds būtu saucis vārdā.

Durvis, kas veda uz guļamistabu, bija pavērušās. No spraugas cauri tumšajai alai krita garš sarkanīgas gaismas stars.