Bezgalīgais stāsts

—   Taisnība,— Bērnišķā ķeizariene dzirdēja veča balsi, kamēr viņš rakstīja,— arī viņš jau neatsaucami iegājis «Bezgalīgajā stāstā», jo tas ir viņa paša stāsts.

—    Izstāsti man to!— Bērnišķā ķeizariene pavēlēja.— Tu esi Fan­tāzijas atmiņa, izstāsti man to — no sākta gala un vārds vārdā, kā tu to esi uzrakstījis!

Sirmgalvja roka, ar kuru viņš rakstīja, sāka trīcēt.

—   Ja es to darītu, man vajadzētu rakstīt visu no jauna. Un tas, ko es rakstu, arī norisinātos no jauna.

—   Lai notiek!— Bērnišķā ķeizariene sacīja.

Bastiānam kļuva nelāgi ap dūšu.

Kas Bērnišķajai ķeizarienei varētu būt padomā? Tam bija kaut kāds sakars ar viņu. Bet ja pat Klīstošā kalna sirmgalvim sāka trīcēt roka . . .

Sirmgalvis rakstīdams sacīja:

—    Pasaule bojā ies šajā grāmatā,

jo «Bezgalīgajā stāstā» neviens nespēj iejaukties!

Un Bērnišķā ķeizariene atbildēja:

—   Taču, ja varonis nāks pie tevis vai manis, jauna dzīvība plauks. Tāpēc lai izšķiras draugs!

—   Patiesi, tu esi briesmīga,— sirmgalvis rakstīdams sacīja,— tas nozīmē galu bez gala. Mēs ieiesim nemitīgās atgriešanās aplī. No tā nevar izbēgt.

—   Mēs ne,— viņa atbildēja balsī, kas tagad šķitās ne vairs maiga, bet cieta un dzidra kā dimants,— un arī viņš ne — ja vien viņš mūs visus izglābs.

—   Vai tu patiešām gribi visu ielikt cilvēkbērna rokās?

—   Es to gribu.

Un tad viņa vēl klusāk piebilda:

—   Bet varbūt tu zini citu padomu?

Iestājās ilgs klusums, pirms sirmgalvja zemā balss sacīja:

—   Nē.

Vecis stāvēja, zemu noliecies pār grāmatu, kurā rakstīja. Viņa seja vairs nebija redzama, jo to aizsedza kapuce.

—  Tad dari to, ko es tev pavēlēju!

Klīstošā kalna sirmgalvis padevās Bērnišķās ķeizarienes gribai un sāka stāstīt «Bezgalīgo stāstu» no sākuma.

Šajā acumirklī gaisma, ko izstaroja grāmatas lapas, mainīja krāsu. Tā kļuva sarkanīga kā rakstu zīmes, kas tagad veidojās zem sirmgalvja zīmuļa. Ari viņa mūka tērps un kapuce tagad bija vara krāsā. Un, kamēr viņš rakstīja, vienlaikus atskanēja viņa zemā balss.

Ari Bastiāns to sadzirdēja pavisam skaidri.

Un tomēr pirmie vārdi, kurus sirmgalvis izrunāja, viņam bija nesaprotami. Tie skanēja aptuveni tā—«Stāiravkitna srednaerok sdārnok slrak skeinšapī».

Savādi, Bastiāns nodomāja, kāpēc sirmgalvis pēkšņi sācis runāt svešā valodā? Vai varbūt tie ir kādi burvju vārdi?

Sirmgalvja balss joprojām skanēja, un Bastiānam vajadzēja tajā ieklausīties.

—   Šis uzraksts bija lasāms uz maza veikaliņa stikla durvīm, taču tāds tās, protams, izskatījās tikai tad, ja no krēslainās telpas iekšpuses raudzījās cauri rūtij uz ielu.

Laukā bija pelēks, auksts novembra rīts, un lietus lija aumaļām. Lāses ritēja lejup pāri stiklam un ķeburainajiem burtiem uz tā. Vienīgais, ko varēja saredzēt cauri rūtij, bija lietus izraibināts mūris ielas pretējā pusē.

Šo stāstu es nemaz nezinu, Bastiāns, mazliet vilies, nodomāja, grāmatā, cik tālu es līdz šim to esmu izlasījis, tāda vispār nav. Re nu, tagad jau redzams, ka es nudien visu laiku esmu maldījies. Es patiešām noticēju, ka sirmgalvis tagad sāks stāstīt «Bezgalīgo stāstu» no gala.

—   Piepeši durvis tik sparīgi atsprāga vaļā, ka mazs misiņa zvanu ķekars, kas karājās virs tām, satraukti iešķindējās un labu laiku nespēja vien nomierināties.

Šā trokšņa cēlājs bija mazs, resns zēns, varbūt gadus desmit vai vienpadsmit vecs. Slapjie, tumšbrūnie mati krita viņam sejā, mētelis bija lietū izmircis un pilēja, siksnā pāri plecam karājās skolas soma. Puišelis bija drusku bāls un gluži bez elpas, taču, kaut ari viņu nupat vēl bija vajājusi steiga, tagad viņš stāvēja atvērtajās durvīs kā zemē ieaudzis . . .

Lasot un vienlaikus dzirdot Klīstošā kalna sirmgalvja zemo balsi, Bastiānam ausīs sāka dūkt un acu priekšā ņirbēt.

Tas, kas tur tika stāstīts, bija noticis ar viņu pašu! Un bija ierakstīts «Bezgalīgajā stāstā». Viņš, Bastiāns, uzradās kā grāmatas varonis grāmatā, par kuras lasītāju viņš līdz šim bija pats sevi uzskatījis! Un kas zina, kurš cits lasītājs, kas arī savukārt domājis, ka ir tikai lasītājs, to taisni tagad vēl lasa,— un tā arvien tālāk līdz bezgalībai!

Tagad Bastiāns pārbijās. Pēkšņi šķita, ka viņam trūkst elpas. Viņš jutās kā ieslēgts neredzamā cietumā. Viņš gribēja izbeigt, gribēja tālāk vairs nelasīt.

Taču Klīstošā kalna sirmgalvis zemā balsī turpināja stāstīt,

,un Bastiāns bija bezspēcīgs. Zēns aizspieda ausis, tomēr tas neko nelīdzēja, jo balss skanēja viņā pašā. Kaut arī sen zinādams, ka tā nav, viņš vēl krampjaini pieķērās pie domas, ka šī sakritība ar viņu pasu varbūt tomēr ir tikai neiedomājama nejaušība,

taču zemā balss nepielūdzami turpināja,

un tagad viņš dzirdēja to pavisam skaidri šalcām:

—. . . tava uzvedība nav ne plika graša vērta, citādi tu vismaz būtu stādījies priekšā.

—   Mani sauc Bastiāns,— zēns sacīja.— Bastiāns Baltazars Bukss.

Šajā mirklī Bastiāns nonāca pie nozīmīga atzinuma: cilvēks var būt pārliecināts, ka viņš kaut ko vēlas — varbūt gadiem ilgi —, kamēr ir zināms, ka šī vēlēšanās ir nepiepildāma. Taču, ja pēkšņi rodas iespējamība, ka sapnis var kļūt par īstenību, tad viņš vēlas vēl tikai vienu: kaut nekad to nebūtu vēlējies.