Bezgalīgais stāsts

Tajā pašā laikā Bērnišķā ķeizariene pameta Ziloņkaula torni. Viņa gulēja mīkstos zīda spilvenos stikla palankīnā, kuru nesa četri viņas neredzamie kalpi, tāpēc radās iespaids, it kā šis palankīns lēnām slīdētu pats no sevis.

Viņi šķērsoja dārza Labirintu vai drīzāk to, kas vēl bija no tā palicis; bieži nācās mest līkumus, jo daudzi no ceļiem jau izbeidzās tukšumā.

Kad viņi pēdīgi bija sasnieguši līdzenuma ārējo malu un pametuši Labirintu, neredzamie nesēji apstājās. Šķita, ka tie gaida kādu pavēli.

Bērnišķā ķeizariene piecēlās savos spilvenos un pameta skatienu uz Ziloņkaula torni.

Atslīgdama atpakaļ spilvenos, viņa pavēlēja:

— Ejiet tālāk! Ejiet tikai tālāk — vienalga kurp!

Vēja brāzma ieskrēja viņas sniegbaltajos matos. Tie plīvoja nopakaļ stikla palankīnam gari un smagi kā karogs.

XIV.Klīstoša kalna sirmgalvis

īstas lavīnas rībēdamas gazas pari saplaisajušam kalnu krantim, sniega vētras plosījās starp ledus klātām klinšu smailēm, aurodamas sapinās alās un aizās un no jauna brāzās pāri šļūdoņu plašajiem laukumiem. Šim apvidum tie nebūt nebija neparasti laika apstākļi, jo Likteņa kalni — tāds bija dots tiem nosaukums — bija paši lielākie un augstākie visā Fantāzijā un to augstākā smaile vārda tiešajā nozīmē sniedzās līdz pašām debesīm.

Šajā mūžīgo ledāju apvidū neuzdrošinājās ieklīst pat visdrosmīgā­kie kalnu kāpēji. Vai — precīzāk sakot — jau bija pagājis tik neiedo­mājami ilgs laiks, kopš kādam bija izdevies uzrāpties, ka neviens to vairs neatcerējās. Jo šis bija viens no neizprotamajiem likumiem, kuru Fantāzijas valstībā bija daudz: tikai tad Likteņa kalnus spēja uzveikt kāds kalnu kāpējs, kad iepriekšējais, kurš to paveicis, bija pilnībā aizmirsts un par viņu vairs neliecināja arī neviens akmenī vai dzelzī kalts uzraksts. Un tāpēc katrs, kas to paveica, vienmēr bija pirmais.

Šeit augša nespeja eksistet neviena dzīva būtne, izņemot dažus milzīgus ledainus — ja viņus vispār var uzskatīt par dzīvām būtnēm, jo viņi kustējās tik neiedomājami lēni, ka bija vajadzīgi gadi, lai šie ledaini paspertu vienu vienīgu soli, un gadu simteņi, lai izietu mazā pastaigā. Tāpēc saprotams, ka viņi spēja kontaktēties tikai ar sev līdzīgiem un par pārējo Fantāzijas pasauli viņiem nebija ne mazākās nojausmas. Viņi uzskatīja sevi par Visuma vienīgajām dzīvajām būtnēm.

Tāpēc vēl jo apmulsušāki viņi tagad blenza lejā uz mazo punktiņu, kas pa līkloču ceļiem, pa nepārvaramiem klinšu izciļņiem ledaini spīdīgajās, stāvajās sienās, pa šķautnēm, asām kā naža asmens, cauri dziļām aizām un plaisām arvien vairāk tuvojās kalna galotnei.

Šis punktiņš bija stikla palankīns, kurā atdusējās Bērnišķā ķeizariene un kuru nesa četri viņas neredzamie spēki. Tas tikpat kā nemaz neizcēlās no apvidus, jo palankīna stikls līdzinājās caurspīdī­gam ledus gabalam, un Bērnišķās ķeizarienes baltais tērps un mati gandrīz neatšķīrās no sniega visapkārt.

Sen jau viņa bija ceļā, daudzas dienas un naktis, četri spēki bija nesuši palankīnu cauri lietum un saules svelmei, cauri tumsai un mēness gaismai, arvien tālāk, kā bija pavēlēts, arvien tālāk, vienalga kurp. Viņa nešķiroja, ko spēs pārvarēt un ko varbūt ne, tāpat kā agrāk nebija neko šķirojusi savā pasaulē, bet bija pieņēmusi visu — tumšo un gaišo, skaisto un atbaidošo. Viņa bija gatava pakļauties visam, jo Klīstošā kalna sirmgalvis varēja būt visur un nekur.

Un tomēr ceļš, kuru izvēlējās četri neredzamie spēki, nebija gluži nejaušs. Arvien biežāk tukšums, kas tagad jau bija aprijis veselas zemes, atstāja viņiem izejai vienu vienīgu taciņu. Dažkārt tas bija tilts, ala vai vārti, pa kuriem viņi vēl pēdējā mirklī paguva izsprukt, dažkārt tie bija pat kāda ezera vai jūras līča viļņi, pāri kuriem spēki nesa palankīnu ar nedziedināmi slimo valdnieci, jo šie nesēji nejuta atšķirības starp cietu un šķidru.

Tā viņi beidzot bija sākuši kāpt Likteņa kalnu galotnē — ledai­najā, stingajā pasaulē — un kāpa tālāk neapturami un nenogurdi­nāmi. Un, kamēr Bērnišķā ķeizariene nedeva citu pavēli, viņi nesa palankīnu arvien tālāk. Taču valdniece, aizvērusi acis, gulēja savos spilvenos un nekustējās. Tā viņa gulēja jau ilgi. Un pēdējie vārdi, ko viņa bija izrunājusi,— tā bija pavēle, atvadoties no Ziloņkaula torņa, — «vienalga kurp».