Bezgalīgais stāsts

— Atrej! Vai tu esi šeit? Atrej!

—    Fuhūr!— Atrejs atsaucās, salika abas delnas tūtiņā pie mutes un kliedza uz augšu:— Te es esmu, Fuhūr! Fuhūr! Palīdzi man! Es esmu šeit!

Un viņš sauca un sauca.

Tad Atrejs ieraudzīja Fuhūra balto, šaudīgo ķermeni kā dzīvu zibeni izskrienam cauri mazajam, izdzisušajam debesu gabaliņam, sākumā ļoti tālu, ļoti augstu, tad otrreiz jau daudz tuvāk. Atrejs kliedza un kliedza, bet laimes pūķis atbildēja savā zvana balsī. Un beidzot augšā lidojošais bija saskatījis zemē sagūstīto, mazu, kā nožēlojamu vabolīti tumšā caurumā.

Fuhūrs gatavojās nolaisties, taču sētas pagalms izrādījās par šauru, bija jau gandrīz nakts, un pūķis, lejup laizdamies, noplēsa kādu smailu jumta čukuru. Ar briesmīgu blīkšķi sabruka bēniņu baļķu režģis. Fuhūrs sajuta griezīgas sāpes, viņš bija ieplēsis pret aso jumta kori ķermenī dziļu brūci. Šoreiz neizdevās parastā, elegantā nosēša­nās, viņš nogāzās pagalmā un smagi atsitās pret slapjo, netīro zemi blakus Atrejam un beigtajam Gmorkam.

Laimes pūķis nošķaudījās, noskurinājās kā suns, kas iznācis no ūdens, un sacīja:

—   Beidzot! Tad šeit tu esi paslēpies! Esmu ieradies pēdējā brīdī.

Atrejs neko neatbildēja. Viņš bija apvijis rokas Fuhūram ap kaklu

un paslēpa seju tā sudrabbaltajās krēpēs.

—    Nāc!— Fuhūrs aicināja.— Sēdies man mugurā! Mēs nedrīk­stam zaudēt laiku.

Atrejs tikai purināja galvu. Un tagad Fuhūrs pamanīja, ka Atreja kāja atrodas vilkacim rīklē.

—    Tūliņ viss būs kārtībā,— viņš pavēstīja, izbolīdams savas rubīnsārtās acis,— neuztraucies!

Laimes pūķis ieķērās ar abām ķetnām Gmorka žokļos un mēģināja tos atlauzt vaļā. Taču zobi nepavērās ne par milimetru.

Fuhūrs pūta un stenēja no piepūles, tomēr nekas nelīdzēja. Un nav šaubu, ka viņam nebūtu izdevies atbrīvot mazo draugu, ja laime nenākusi talkā. Jo laimes pūķiem jau laimējas un līdz ar viņiem arī tiem, pret kuriem-viņi izturas ar labvēlību.

Proti, kad Fuhūrs nespēkā pierima un noliecās pār Gmorka galvu, lai tumsā labāk redzētu, ko iesākt, Bērnišķās ķeizarienes amulets, kas karājās Fuhūram kaklā, pieskārās beigtajam vilkacim pie pieres. Un tajā pašā acumirklī žokļi atvērās un atsvabināja Atreja kāju.

—   Ho-ho!— Fuhūrs iesaucās.— Vai tu redzēji?

Atrejs neatbildēja.

— Kas noticis?— Fuhūrs vaicāja.— Kur tu esi, Atrej?

Viņš mēģināja sataustīt savu draugu, taču viņa vairs nebija. Un, kamēr laimes pūķis pūlējās ar savām sarlcankvēlojošām acīm izlauz­ties cauri naksnīgajai tumsai, viņš pats sajuta to, kas Atreju, tikko atbrīvotu, bija aizrāvis no viņa prom: arvien tuvāk nākošo tukšumu. Taču AURINS paglāba laimes pūķi no straumes.

Atrejs veltīgi aizsargājās. Straume bija spēcīgāka par viņa paša mazo gribu. Viņš pretojās, cīnījās un spārdījās, taču locekļi klausīja nevis viņam, bet tai nepārvaramajai straumei. Vēl tikai nedaudz soļu šķīra viņu no galējas iznīcības.

Šajā acumirklī Fuhūrs, kā balta zibens šautra pārskriedams Atrejam pāri, satvēra viņu aiz garā, zili melnā matu cekula, parāva gaisā un aiztraucās kopā ar zēnu nakts melnajās debesīs.

Torņa pulkstenis sita deviņi.

Neviens no abiem, ne Fuhūrs un ne Atrejs, vēlāk nespēja pateikt, cik ilgs bijis šis lidojums cauri pilnīgai tumsai, vai tā patiešām bijusi tikai nakts. Varbūt ari viņiem bija apstājies laiks un viņi nekustīgi karājušies kādā bezgalīgā tumsā. Ne tikai Atrejam tā bija garākā nakts, kādu viņš jelkad piedzīvojis, bet arī Fuhūram, kas taču bija daudz, daudz vecāks.

Tomēr arī pašai garākajai un tumšākajai naktij reiz pienāk gals. Un, kad svīda palsais rīts, abi ceļinieki ieraudzīja tālumā pie pamales Ziloņkaula torni.

Te laikam gan nepieciešams uz mirkli apstāties, lai paskaidrotu kādu īpatnību Fantāzijas ģeogrāfijā. Zemju un jūru, kalnu un upju gultņu atrašanās vieta tur nav tik noteikta kā Cilvēku pasaulē. Tāpēc, piemēram, būtu gluži neiespējami uzzīmēt Fantāzijas ģeogrāfisko karti. Tur nekad droši nevar paredzēt, kura zeme ar kuru robežosies. Pat debespuses mainās atkarībā no apvidus, kurā tu attiecīgajā mirklī uzturies. Vasara un ziema, diena un nakts katrā zemē seko citiem likumiem. Var nākt no saules izkveldināta tuksneša un tūliņ nokļūt arktiskajos sniega laukos. Šajā pasaulē nav nekādu izmērāmu ārējo attālumu, un tāpēc vārdiem «tuvu» vai «tālu» ir cita nozīme. Tas viss ir atkarīgs no dvēseles stāvokļa, kādā atrodas kāda ceļa gājējs, un viņa gribas. Tā kā Fantāzijai nav robežu, tās centrs var būt visur — vai, labāk sakot, tas no visurienes ir vienādi tuvu vai tālu.

Viss pilnībā ir atkarīgs no tā, kas šajā centrā vēlas nonākt. Un šis Fantāzijas iekšējais centrs ir Ziloņkaula tornis.