— Protams, dēliņ,— Gmorks atbildēja,— tas, var teikt, ir pats svarīgākais. Vai tev grūti aptvert? Viņiem jānotic, ka Fantāzijas nav, tikai tad viņiem nevar rasties ideja jūs apciemot. Un no tā ir atkarīgs viss, jo vienīgi tadfja viņi nepazīst jūs tādus, kādi esat savā būtībā, iespējams ar viņiem darīt visu.
— Ko . . . darīt ar viņiem?
— Visu, kas ieskrien prātā. Tad ir vara pār viņiem. Un nekas nedod pār cilvēkiem lielāku varu kā meli. Jo cilvēki, dēliņ, pārtiek no iedomām. Un tās ir vadāmas. Šī ir vienīgā patiesā vara. Tāpēc arī es nostājos varas pusē un kalpoju tai, lai kļūtu par vienu no tās nesējiem — kaut arī citādi nekā tu un tev līdzīgie.
— Es negribu būt par tās nesēju!— Atrejs izgrūda.
— Tikai mieru, mazo muļķīti,— vilkacis norūca,— tiklīdz pienāks tava kārta lēkt tukšumā, arī tu kļūsi par bezgribas un bezpersonisku varas pakalpiņu. Kas zina, kādam mērķim tā izmantos tevi. Varbūt ar tavu palīdzību varēs cilvēkiem likt pirkt to, kas viņiem nav vajadzīgs, vai arī ienīst to, ko viņi nepazīst, ticēt tam, kas viņus dara padevīgus, vai apšaubīt to, kas spētu viņus glābt. Ar jums, mazo Fantāzijas iemītniek, Cilvēku pasaulē tiek kārtoti lieli darījumi — tiek izraisīti kari, dibinātas impērijas . . .
Gmorks bridi puspievērtām acīm aplūkoja zēnu, tad piebilda:
— Tur arī netrūkst pamuļķu — tie, protams, jūtas ārkārtīgi gudri un uzskata sevi par patiesības kalpiem, kas ar vislielāko sparu pūlas pat bērnus novērst no Fantāzijas. Varbūt tu būsi noderīgs taisni viņiem.
Atrejs stāvēja nokārtu galvu.
Tagad viņš zināja, kāpēc cilvēki vairs nenāk uz Fantāziju un kāpēc nekad neviens vairs nenāks, lai dotu Bērnišķajai ķeizarienei jaunu vārdu. Jo vairāk Fantāzija tiek nolemta iznīcībai, jo lielāka kļūst Cilvēku pasaulē melu straume, un tieši tāpēc ar katru mirkli vairāk un vairāk zūd iespēja, ka te varētu ierasties kāds cilvēkbērns. Tas bija apburtais loks, no kura nevarēja izmukt. Tagad Atrejs to zināja.
Un tagad vēl viens to zināja: Bastiāns Baltazars Bukss.
Viņš saprata, ka ne tikai Fantāzija ir slima, bet arī Cilvēku pasaule. Un viena ar otru ir saistīta. Patiesībā viņš jau vienmēr to bija jutis, nemācēdams izskaidrot, kāpēc tas ir tā. Zēns nekad nebija spējis samierināties ar to, ka dzīvei vajadzētu būt tik pelēkai un vienmuļai, bez noslēpumiem un brīnumiem, kā apgalvoja visi tie cilvēki, kas vienmēr sacīja: tāda ir dzīve!
Taču tagad viņš zināja arī to, ka jādodas uz Fantāziju, lai atkal izārstētu abas pasaules.
Un taisni meli un aplamās iedomas, kas, Fantāzijai sabrūkot, nonāk Cilvēku pasaulē un padara cilvēkus aklus, ir vainojamas pie tā, ka neviens cilvēks vairs nezina ceļu uz turieni.
Ar šausmām un kaunu Bastiāns atcerējās pats savus melus. Pašsacerētos stāstus, kurus viņš bija stāstījis, zēns pie tiem nepieskaitīja. Tas bija kas cits. Taču dažas reizes viņš bija melojis pavisam apzināti un ar nolūku — dažreiz aiz bailēm, dažreiz, lai iegūtu ko tādu, ko gribēja dabūt par katru cenu, dažreiz ari tikai tāpēc, lai izliktos. Diezin kādas Fantāzijas radības viņš ar to bija iznīcinājis, padarījis bezpersoniskas un ļaunprātīgi izmantojis? Viņš pūlējās iztēloties, kas tās bijušas pirms tam viņu patiesajā būtībā,— taču nespēja. Varbūt taisni tāpēc, ka bija melojis.
Viens katrā ziņā bija skaidrs: tur ir arī viņa nopelns, ka Fantāziju piemeklējis tik ļauns liktenis. Bastiāns vēlējās kaut ko darīt, glābt, kas glābjams. To viņš bija parādā Atrejam, kas bija gatavs uz visu, lai viņu atvestu uz Fantāziju. Viņš nevarēja un negribēja Atreju pievilt. Viņam vajadzēja atrast ceļu!
Torņa pulkstenis sita astoņi.
Vilkacis bija vērīgi nopētījis Atreju.
— Tagad tu tātad zini, kā var nonākt Cilvēku pasaulē,— viņš sacīja.— Vai tu joprojām gribi tur nokļūt, dēliņ?
Atrejs purināja galvu.
— Es negribu pārvērsties melos,— viņš murmināja.
— Gribi vai negribi, tu par tiem pārvērtīsies,— Gmorks atbildēja gandrīz vai jautri.
— Un tu?— Atrejs vaicāja.— Kāpēc tu esi šeit?
— Man bija kāds uzdevums,— Gmorks nelabprāt atbildēja.
— Ari tev?
Atrejs lūkojās vilkacī uzmanīgi, gandrīz vai līdzjūtīgi.
— Un vai tu esi to izpildījis?