Bezgalīgais stāsts

Joprojām nenogurstoši meklēdams savu mazo pavēlnieku un draugu, viņš bija uzlaidies augstu debesu mākoņos un miglas vālos un raudzījās visapkārt. Uz visām pusēm pletās jūra, kas tikai lēnām nomierinājās pēc varenās vētras, kura bija to uzvandījusi līdz pašam dibenam. Un piepeši Fuhūrs tālumā ieraudzīja kaut ko neizskaidro-

jamu. Tas bija kā zeltains gaismas stars, kas vienādos intervālos iespīdējās un atkal izdzisa, iespīdējās un atkal izdzisa. Šis gaismas stars likās pavērsts taisni pret viņu, Fuhūru.

Cik ātri vien spēdams, viņš tuvojās šai vietai un, beidzot slīdēdams tai pāri, atskārta, ka šis gaismas signāls nāk no ūdens dzīlēm, varbūt pat no jūras dibena.

Laimes pūķi — kā jau iepriekš sacīts — ir gaisa un uguns radī­jumi. Slapjums viņiem ir ne tikai svešs, bet pat bīstams. Ūdenī viņi var pavisam izdzist kā liesma — ja vien pirms tam jau nenosmok, jo viņi nemitīgi elpo gaisu caur savām simttūkstoš perlamutra krāsas zvīņām ar visu ķermeni. Laimes pūķi vienlaikus arī barojas no šī gaisa un siltuma, un cita barība viņiem nav nepieciešama, taču bez gaisa un siltuma viņi spēj dzīvot pavisam neilgi.

Fuhūrs nezināja, ko lai iesāk. Viņš pat nezināja, ko nozīmē šie savādie zibšņi tur, jūras dzīlēs, un vai tiem vispār kāds sakars ar Atreju.

Tomēr Fuhūrs ilgi nedomāja. Uzšāvās augstu gaisā, tad pagriezās ar galvu uz leju, piekļāva ķetnas cieši pie ķermeņa, kuru viņš turēja stīvu un taisnu kā stieni, un metās dziļumā. Ar varenu plunkšķi, kas ūdenim lika uztašķīties milzu fontānā, laimes pūķis ienira jūrā. Sākumā viņš gandrīz vai zaudēja samaņu no atsitiena, taču tad piespieda sevi atvērt rubīnsārtās acis. Tagad laimes pūķis redzēja zibšņus pavisam tuvu, tikai dažus sava ķermeņa garumus dziļāk. Ūdens skalojās ap viņa augumu un veidoja gaisa pērles kā tīģelī, pirms tas sāk vārīties. Vienlaikus Fuhūrs juta, ka atdziest un kļūst arvien nespēcīgāks. Ar pēdējiem spēkiem viņš piespieda sevi ienirt vēl dziļāk — un tagad Fuhūrs ieraudzīja gaismas avotu tik tuvu, ka varēja aizsniegt. Tas bija AURINS, «rota». Amulets kopā ar ķēdi laimīgā kārtā bija ieķēries koraļļu zarā, kas slējās laukā no kādas klinšu gravas sienas, citādi dārglieta būtu nogrimusi bezdibenī.

Fuhūrs pasniedzās pēc tās, noņēma to no zara un aplika sev ap kaklu, lai nepazaudētu, jo juta, ka tūliņ kritīs nesamaņā.

Atguvies Fuhūrs sākumā nespēja īsti orientēties, jo sev par vislielāko izbrīnu viņš tagad atkal lidoja pa gaisu virs jūras. Viņš lidoja lielā ātrumā kādā pavisam noteiktā virzienā, daudz ātrāk, nekā viņa izsīkušie spēki to ļāva. Laimes pūķis mēģināja lidot mazlietiņ lēnāk, taču secināja, ka ķermenis vairs neklausa. Kāda cita — daudz lielāka griba bija guvusi varu pār viņa miesu un tagad to vadīja. Un šo gribu iedvesa AURINS, kas viņam ķēdē karājās kaklā.

Diena jau gāja uz beigām, un tuvojās vakars, kad Fuhūrs beidzot tālumā ieraudzīja liedagu. Zeme aiz tā slota kā miglā tīta, tāpēc tikpat kā nebija redzama. Pielidojis vēl tuvāk, laimes pūķis atklāja, ka zemes lielāko daļu jau aprijis tukšums, no kura sāpēja acis, jo tas radīja akluma sajūtu.

Šeit Fuhūrs, ja būtu spējis lemt pēc paša gribas, droši vien būtu griezies atpakaļ. Taču dārglietas noslēpumainais spēks piespieda lidot taisni uz priekšu. Un drīz arī viņš uzzināja, kāpēc, jo šā bezgalīgā tukšuma vidū piepeši atklājās maza sala, kas vēl turējās, uz tās bija palikuši nami ar smailiem čukuriem un šķībi torņi. Fuhūrs nojauta, ko viņš tur atradīs, un tagad ne tikai vairs varenā griba, ko iedvesa amulets, bet arī viņa paša vēlēšanās nesa viņu uz šo mērķi. Krēslai­najā sētas pagalmā, kurā Atrejs gulēja blakus beigtajam vilkacim, bija jau gandrīz tumšs. Pelēcīgā dienas gaismas atspīduma, kas krita lejup šaurajā namu aizā, lāgus nepietika, lai atšķirtu zēna gaišo ķermeni no melnā nezvēra spalvas. Un, jo tumšāks kļuva, jo vairāk tie abi saplūda vienā veselumā.

Atrejs sen jau vairs nepūlējās atbrīvoties no vilkača žokļiem, kas turēja zēnu stingri kā tērauda skrūvspīlēs. Viņš atradās pusnemaņā, kurā atkal uzradās Zāles jūra un purpura bifelis, kuru viņš nebija nomedījis. Dažkārt Atrejs sauca citus bērnus, savus medību biedrus, kas tagad droši vien visi bija kļuvuši par īstiem medniekiem. Tikai neviens neatbildēja. Vienīgi milzīgais bifelis nekustīgi stāvēja un lūkojās uz viņu. Atrejs sauca Artaksu, savu zirdziņu. Tomēr tas nenāca, un arī viņa gaišie zviedzieni nekur nebija dzirdami. Viņš sauca Bērnišķo ķeizarieni, tāpat velti. Viņš neko vairs nespēja viņai paskaidrot. Viņš nebija kļuvis par mednieku, viņš nebija vairs sūtnis, viņa vispār vairs nebija.

Atrejs bija padevies.

Taču tad zēns manīja vēl kaut ko citu: tukšumu! Tagad tam jau vajadzēja būt ļoti tuvu. Atrejs atkal sajuta šo šausmīgo straumi, kas uznāca kā reibonis. Viņš pieslējās augšā un vaidēdams raustīja savu kāju. Taču zobi nelaida to vaļā.

Un šoreiz tā bija viņa laime. Jo, ja Gmorka zobi neturētu viņu ciet, Fuhūrs, par spīti visam, būtu ieradies par vēlu.

Taču tagad Atrejs pēkšņi izdzirdēja sev virs galvas pie debesīm laimes pūķa bronzas balsi: