Bezgalīgais stāsts

—   Man jādara tas, ko sacīja Ujulala,— Atrejs atbildēja,— man jāmēģina atrast kāds cilvēkbērns un jāaizved viņš pie Bērnišķās ķeizarienes, lai viņa iegūtu jaunu vārdu.

—   Un kur tu meklēsi šo cilvēkbērnu?— Urgla noprasīja.

—   To es pats nezinu,— Atrejs sacīja,— bet skaidrs, ka aiz Fantāzi­jas robežām.

—   Gan jau mēs to paveiksim,— atskanēja zvanam līdzīgā Fuhūra balss,— es tevi nesīšu. Tu redzēsi, mums laimēsies!

—   Nu, tad taisieties, ka tiekat!— Urgla norūca.

—   Varbūt mēs varētu jūs kādu gabaliņu paņemt līdzi?— Atrejs ierosināja.

—   Tā tik man vēl trūka!— Urgla atbildēja.— Nekad mūžā es nelidošu pa gaisu. Kārtīgi gnomi turas pie zemes. Un bez tam jums nevajag kavēties mūsu dēļ, jums tagad svarīgāki darbi, jums abiem — visu mūsu labā.

—   Bet es mīļuprāt gribētu jums izrādīt savu pateicību,— Atrejs bilda.

—   To tu izdarīsi vislabāk, ja velti nešķiedīsi laiku ar nevajadzī­gām blēņām, bet tūliņ dosies ceļā!— Urgla noņurdēja.

—   Viņai taisnība,— Fuhūrs sacīja.— Nāc, Atrej!

Atrejs uzlēca laimes pūķim mugurā, vēlreiz pagriezās pret veco, mazo Urglu un sauca:

—   Uz redzēšanos!

Bet viņa jau bija iegājusi savā alā un vāca kopā mantas.

Kad abi gnomi dažas stundas vēlāk iznāca laukā, katrs no viņiem nesa uz muguras augsti piekrautu grozu, un abi jau atkal sparīgi strīdējās. Tā viņi, gāzelēdamies uz savām īsajām, līkajām kājelēm, devās prom, ne aci nepametuši atpakaļ.

Starp citu — Engivuks vēlāk kļuva ļoti slavens, pats slavenākais gnoms savā dzimtā, bet ne ar zinātniskajiem pētījumiem. Taču tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

Tajā pašā laikā, kad divvientuļnieki devās ceļā, Atrejs jau bija tālu, ļoti tālu Fantāzijas debesu plašumos.

Bastiāns neviļus paraudzījās uz jumta lūku un iztēlojās, kā būtu, ja viņš tur augšā debesīs, kuras jau bija gandrīz pavisam tumšas, pēkšņi kā baltu, šaudīgu liesmu ieraudzītu tuvojamies laimes pūķi — ja uzrastos abi ceļinieki, lai aizvestu viņu sev līdzi!

—   Ak,— Bastiāns nopūtās,— tas tik būtu kaut kas!

Viņš varētu tiem palīdzēt — un tie viņam. Tas būtu glābiņš visiem.

IX. Vēja milži

Fuhurs traucas cauri augstumu bezgalībai. Atreja sarkanais mētelis plandījās vareniem vēzieniem nopakaļ. Zilganmelno matu cekuls, sasiets ar ādas auklām, plīvoja vējā. Baltais laimes pūķis slīdēja lēnām, vienmērīgām, viļņotām kustībām cauri debesu miglai un mākoņu lēveriem.

Augšup un lejup, augšup un lejup, augšup un lejup . . .

Cik ilgi viņi jau bija ceļā? Dienas un naktis, un atkal dienas . . . Atrejs vairs neapjauta, cik ilgi. Pūķis spēja lidot ari aizmidzis, tālāk, arvien tālāk, un arī Atrejs lāgiem iesnaudās, cieši ieķēries pūķa

baltajās krēpēs. Taču tas bija tikai caurs un nemiera pilns miegs. Tāpēc ari nomods mazpamazām pārvērtās par sapni, kurā viss saplūda kopā.

Dziļi lejā kā ēnas garām slīdēja kalni, zemes un jūras, salas un upes . . . Atrejs tam visam vairs nepievērsa uzmanību un ari laimes pūķi vairs nesteidzināja, kā bija darījis to sākumā, kad viņi bija devušies ceļā no Dienvidu orākula. Tad Atrejs vēl bija nepacietīgs, jo ticēja, ka laimes pūķa mugurā bez īpašām grūtībām sasniegs Fantāzi­jas robežas — un tālāk aiz robežām Ārpasauli, kur dzīvo cilvēkbērni.

Viņš nebija zinājis, cik liela ir Fantāzija.

Tagad Atrejs cīnījās pret akmens smago nogurumu, kas gribēja viņu uzveikt. Zēna tumšās acis, kas parasti bija redzīgas kā jaunam ērglim, vairs neskatījās tālumā. Laiku pa laikam viņš saņēma visu savu gribasspēku, sēžot izslējās taisns un vērīgi paraudzījās apkārt, taču drīz atkal saguma un stīvi lūkojās sev priekšā uz garo, vingro pūķa ķermeni, kura perlamutra krāsas zvīņas mirgoja rožainas un baltas. Ari Fuhūrs bija noguris. Pat viņa spēki, kas bija likušies neizmērojami, palēnām izsīka.

Ne reizi vien šajā garajā lidojumā viņi lejā bija redzējuši tās vietas, kur izplatījās tukšums un uz kurām skatoties pārņēma akluma sajūta. Daudzas šīs vietas, no šāda augstuma veroties, vēl likās salīdzinoši mazas, taču bija jau ari citas — lielas kā veselas valstis, kas sniedzās līdz tālajai pamalei. Laimes pūķi un viņa jātnieku bija pārņēmis izmisums, tāpēc viņi bija izvairījušies un lidojuši citā virzienā, lai nebūtu jāskatās uz šīm šausmām. Taču ir tāda dīvaina likumsakarība, ka šausmas, kas nemitīgi atkārtojas, zaudē savu spēku. Un, tā kā iznīcības vietu kļuva nevis mazāk, bet vairāk un vairāk, Fuhūrs un Atrejs mazpamazām pie tā pierada — vai, pareizāk sakot, viņus bija pārņēmusi savāda vienaldzība. Viņi tam visam gandrīz vai nepiegrieza vērību.

Abi ceļinieki jau ilgu laiku nebija viens ar otru sarunājušies, kad piepeši atskanēja Fuhūra bronzas balss:

—   Atrej, mans mazais pavēlniek, vai tu guli?

—   Nē,— Atrejs atbildēja, kaut ari patiešām bija iekritis trauk­smainā sapnī,— kas noticis, Fuhūr?

—   Es domāju, vai nebūtu gudrāk griezties atpakaļ.

—   Griezties atpakaļ? Uz kurieni?

—   Uz Ziloņkaula torni. Pie Bērnišķās ķeizarienes.

—   Tev šķiet, ka mums vajadzētu doties pie viņas, neko nepanāku­šiem?

—  Tā gan es neteiktu, Atrej. Mēģini atcerēties — kāds bija tavs uzdevums?