Bezgalīgais stāsts

Tas bija viss, ko Atrejs dzirdēja.

Viņš nosēdās zemē pie kādas kolonnas, atspieda pret to muguru, lūkojās naksnīgajās debesīs un mēģināja izprast dzirdēto. Klusums apņēma zēnu kā mīksts, smags mētelis, un viņš iemiga.

Kad Atrejs pamodās, viņu ieskāva dzestra rītausma. Zēns gulēja uz muguras un lūkojās debesīs. Pēdējās zvaigznes izbālēja. Ujulalas balss vēl skanēja atmiņā. Un vienlaikus Atrejs atkal atcerējās visu, ko līdz šim bija piedzīvojis, un arī Lielā meklējuma mērķi.

Tagad viņš beidzot zināja, kas darāms. Tikai cilvēkbērns no pasaules, kas atrodas ārpus Fantāzijas robežām, spēj dot Bērnišķajai ķeizarienei jaunu vārdu. Viņam vajadzēja atrast cilvēkbērnu un atvest pie valdnieces!

Vienā rāvienā viņš piecēlās sēdus.

«Ak,» nodomāja Bastiāns, «cik labprāt es vēlētos viņai palī­dzēt — viņai un arī Atrejam. Es izdomātu sevišķi skaistu vārdu. Ja tikai es zinātu, kā var nonākt pie Atreja! Es būtu gatavs iet uz karstām pēdām. Kā viņš izbrīnītos, ja es pēkšņi uzrastos! Bet tas jau laikam nav iespējams, ko?»

Un tad viņš klusi sacīja:

— Ja ir kāds ceļš, kas ved pie jums, tad pasakiet man to. Es nākšu, pavisam noteikti, Atrej! Tad tu redzēsi.

Pametis acis visriņķī, Atrejs redzēja, ka kolonnu mežs ar kāpnēm un terasēm ir nozudis. Visapkārt pletās tikai pilnīgi tukšais līdze­nums, kuru viņš bija redzējis aiz katra no trim maģiskajiem vārtiem, pirms bija izgājis tiem cauri. Taču tagad vairs nebija ne Vārtu bez atslēgas, ne Burvju spoguļa vārtu.

Zēns pietrūkās stāvus un paskatījās uz visām pusēm. Līdzenuma vidū, nebūt ne pārāk tālu, bija izveidojusies tāda vieta, ko viņš jau reiz bija redzējis Haules mežā. Tikai šoreiz tā bija daudz tuvāk. Viņš pagriezās prom un sāka skriet pretējā virzienā, cik ātri vien varēdams.

Tikai pēc ilgas bēgšanas Atrejs atklāja tālu pie pamales kādu niecīgu pauguru, kas, iespējams, varēja būt no rūsgano klinšu kalnu apvidus, kurā atradās Lielie noslēpumu vārti.

Atrejs brāzās uz turieni, skriet vajadzēja ilgi, pirms viņš bija pietiekami tuvu, lai spētu labāk saskatīt. Un tikai tad uzmācās šaubas. Protams, tur bija kaut kas tāds, kas līdzinājās klinšu apvidum, taču vārtus nekur neredzēja. Un akmens plāksnes bija ne vairs rūsganas, bet gan pelēkas un bezkrāsainas.

Viņš skrēja atkal — ilgi, ilgi, līdz manīja, ka tur patiesi starp klintīm ir sprauga, kas atgādina vārtu apakšējo daļu, bet pāri tai vairs nevelvējās spraislis. Kas bija noticis?

Atbildi viņš atrada tikai daudzas stundas vēlāk, kad beidzot bija sasniedzis to vietu. Milzu akmens spraislis bija iegruvis — un sfinksas pazudušas!

Atrejs, meklēdams ceļu cauri drupām, uzrāpās uz kādas klinšu piramīdas un ar acīm pūlējās atrast to vietu, kur vajadzēja būt abiem divvientuļniekiem un laimes pūķim. Vai tiešām viņi pa šo laiku būtu aizmukuši no tukšuma?

Tad Atrejs pamanīja, ka no Engivuka observatorijas aiz brustvēra tiek vicināts mazs karodziņš. Zēns māja abām rokām pretī un kliedza, pielicis rokas pie mutes:

— Hei! Vai jūs vēl tur esat?

Tiklīdz viņa balss bija izskanējusi,„no aizas, kur bija divvientuļ- nieku ala, pacēlās perlamutra krāsā mirdzošs, balts laimes pūķis — tas bija Fuhūrs.

Burvīgām, lēni līganām kustībām viņš lidoja pa gaisu šurp, turklāt dažas reizes pārgalvīgi apsviezdamies uz muguras un apmez­dams zibensātras cilpas, tāpēc Fuhūrs izskatījās pēc šaudīgas baltas liesmas; tad viņš nosēdās pie klinšu piramīdas, uz kuras stāvēja Atrejs. Laimes pūķis atbalstījās uz priekšķepām un tagad bija tik liels, ka viņa galva uz augsti izliektā kakla noskatījās Atrejā no augšas. Pūlas izbolīja savas rubīnsārtās acu bumbas, labsajūtā izkāra no plaši ieplestās rīkles mēli un dimdināja bronzas balsī:

—   Atrej, mans draugs un pavēlnieki Cik labi, ka tu beidzot esi atgriezies. Mēs gandrīz jau bijām zaudējuši cerības — tas ir, divvien- tuļnieki, es ne!

—   Es arī esmu priecīgs, tevi atkal redzot,— Atrejs atbildēja.— Bet kas tad ir noticis pa šo vienu nakti?

—   Vienu nakti?— Fuhūrs iesaucās.— Tu domā, ka pagājusi tikai viena nakts? Tad gan tu piedzīvosi brīnumus! Kāp mugurā, es tevi aiznesīšu!

Atrejs paklausīja. Pirmo reizi viņš sēdēja laimes pūķim mugurā. Un, kaut arī Atrejs jau agrāk bija iejājis savvaļas zirgus un drosmes nudien puisim netrūka, iesākumā šajā īsajā skrējienā pa gaisu gaisiem viņam gandrīz vai sametās tumšs gar acīm. Atrejs stingri ieāķējās Fuhūra plīvojošajās krēpēs, bet laimes pūķis dārdošā balsī iesmējās un uzsauca:

—   Tagad tev pie tā būs jāpierod, Atrej!

—   Katrā ziņā man šķiet, ka tu atkal esi pavisam vesels!— Atrejs attrauca, kampdams gaisu.

—   Gandrīz,— pūķis atbildēja,— vēl ne gluži!

Un tad viņi nosēdās divvientuļnieku alas priekšā. Engivuks un Urgla stāvēja blakus viens otram pie ieejas un gaidīja.

—   Ko tu tur redzēji?— Engivuks tūliņ ņēmās iztaujāt.— Tev viss man jāizstāsta! Kā ir ar šiem vārtiem? Vai manas teorijas ir pareizas? Kurš vai kas ir Ujulala?