Bezgalīgais stāsts

ka esam satikušies mēs šobrīd. Atrejs ievēroja, ka balss skan brīžam skaļāk, brīžam klusāk, taču nekad pilnībā neapklust. Arī kad tā nedzied vārdus vai arī kad viņš to uzrunā, visu laiku skan kāds tonis, kas nebeidzas.

Tā kā skaņa lēnām bija kļuvusi tālāka, Atrejs skrēja tai pakaļ un vaicāja:

—   Kur tu esi, izbeidz jokot mani!

Es tevi neredzu, bet dzirdu, ka tu skani. Balss nošvīkstēja viņam gar ausīm:

—   Vēl neviens nav redzējis mani. Es esmu kā skaņa, ko nozvana zvani.

— Tātad tu esi neredzama?— viņš vaicāja. Taču, nesaņēmis atbildi, Atrejs atcerējās, ka jājautā dzejā, un sacīja:

—   Vai tik neredzama liecies, vai no tiesas — esi tu bez satvara un miesas?

Bija dzirdama klusa šķindoņa, kas varēja būt smiekli vai arī raudas, un tad balss dziedāja:

—  Jā un nē, mans puisīt! Citādi ir viss.

Nevar mani acīm skatīt — skaņa ir mans ķermenis. Nemoki vairs ilgāk sevi! Tu jau tagad dzirdi runājam ar tevi manu dvēseli un sirdi. Atrejs brīnījās un gāja arvien tālāk nopakaļ skaņai, krustu šķērsu cauri kolonnu mežam. Pēc brīža viņam bija gatavs jauns jautājums:

—   Tavs augums ir skaņa, un viss? Vai esmu es pareizi sapratis?

Bet, ja skaņa reiz apklusīs,— tevis nebūs ne zemē, ne debesīs?

Un tad pavisam tuvu atkal kļuva dzirdama atbilde:

—   Mana dziesma galā būs, līdzko skaņas šīs

vēji — tā kā pīšļus — nebūtībā dzīs.

Tā, lūk, ir ar balsi manu — tikmēr esmu, kamēr skanu. Tomēr tas tik mirklis īss. Tagad atkal ieskanējās raudas, un Atrejs, kas nesaprata, kāpēc Ujulala raud, pasteidzās pajautāt:

—   Balss kā bērnam — vai patiesi tu jau prom uz mūžiem iesi?

Un no jauna atbilde skanēja kā atbalss:

—    Esmu vaidi, vaimanas. Vēji mani projām dzīs. Neskanēs vairs dziesmas manas, atlicis vēl mirklis īss — tāpēc vaicā, vaicā drīz! Balss bija izgaisusi kaut kur starp kolonnām, un Atrejs, nespēdams to vairs sadzirdēt, grozīja galvu uz visām pusēm un klausījās. Tsu brīdi iestājās klusums, tad dziedāšana no tāluma atkal strauji tuvojās, un tā skanēja gandrīz vai nepacietīgi:

—   Ujulala ir atbilde! Jautā!

Ja tu nejautā, nevar atbildēt tā! Un Atrejs sauca:

—   Ujulala, palīdzi saprast man — kāpēc tev jāizgaist, jāizskan?

Un balss iedziedājās:

—   Te nebūs vietas šīs, un nebūšu vairs es.

It viss, kas bijis, zudīs no Fantāzijas pasaules. Jo vārgums savāds ir mūsu ķeizarienes vaigā. Tai vajadzīgs jauns vārds, lai paglābtos no liktens baigā. Atrejs vaicāja:

—    Kas viņu glābs, vai tu pazīsti tādu, kas zinās dot valdniecei jaunu vārdu?

Balss turpināja:

—    Klausies, uzmanīgi klausies, kaut tev dīvaini tas šķiet,— pirms tu tālāk steidzies, apstājies mazliet.

Lai tu mani sadzirdētu, manus vārdus iegaumētu. Mūsu likteni tu lemsi,

dosi mums vai arī ņemsi mūsu nākotni.

Brīdi bija dzirdams tikai kāds troksnis bez vārdiem, tad pēkšņi tas ieskanējās pavisam tuvu pie Atreja, tā, it kā viņam kāds čukstētu ausī:

—   Tu jautā — kas spēs

dot ķeizarienei jaunu vārdu?

Ne laumas, ne tu, ne es —

starp mums nav tādu,

kas paveikt to spētu.

Mēs esam tikai tēli grāmatā —

to saku, lai tu saprastu,

kāpēc mēs rīkojamies tā.

Es, tu, šai Fantāzijas pasaulē ikviens,

mēs esam daļiņa no kāda stāsta,

un kaut ko jaunu radīt nevaram neviens —

vai lamā mūs, vai vārdiem glāsta.

Bet ārpus Fantāzijas, tajā pusē,

par Ārpasauli ko sauc,—

klausies tagad un klusē —

dzīvo ļaudis, kam iespēju daudz!

Visas meitenes un zēni —

šie zemes cilvēki —

ir Ādama un Ievas bērni —

īstenā vārda vecāki.

No laiku laikiem

tie jaunus vārdus dot spējuši,

tā cauri laiku laikiem

tie mūsu valdnieci veduši.

Cilvēki vārdus dāvāja,

un skaisti tie bija

toreiz, kad viņi vēl zināja, ka ir tāda Fantāzija. Bet tagad viņi maldās un netic vairs, ka mēs patiesi esam. Un vienīgais — ja cilvēkbērns kāds gadās — tas glābiņš būtu tad it visam! Ak, ja sauciens šis kā brīnums nonāktu pie cilvēkiem! Viņiem tuvāks ceļš pie mums nekā mums pie viņiem, jo ārpus Fantāzijas viņu pasaule sākas, un turp mēs nevaram tikt. . . Ak, varoni jaunais, vai spēsi, kā nākas, visu to prātā paturēt un lietā likt? — Jā, jā,— Atrejs samulsis sacīja. Zēns par varītēm pūlējās paturēt atmiņā dzirdēto, kaut nezināja kādam nolūkam, un tāpēc nesaprata, par ko runā balss. Viņš tikai juta, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi, taču vienmuļā dziedāšana un piepūle, kas bija nepieciešama, lai klausītos dzeju un atcerētos, padarīja viņu miegainu. Atrejs murmi­nāja:

—    Gan jau atcerēšos! Gan! Tikai kāds tur labums man?

Un balss atbildēja:

—   Esmu visu pateikusi — savās atskaņās.

Tāpēc tagad pienākusi mūsu šķiršanās. Pa pusei jau aizmidzis, Atrejs vaicāja:

—   Ej nu ej?

Vai tu patiesi projām ej? Tagad balsī, kas dziedādama arvien attālinājās, atkal bija saklausā­mas raudas.

—   Tukšums apkārt plešas, orākuls jau klusē.

Vējo nebūtības dvašas šajā pusē. Tu esi pēdējais, kas manu balsi dzirdējis, un pēdējais,

kas šajā mežā bijis. Varbūt tu spēsi, ko neviens nav spējis, varbūt tu varēsi,

ja būsi Ujulalas teikto iegaumējis!

Un tad no arvien lielāka attāluma Atrejs vēl dzirdēja vārdus: — Kalni, lauki man aizvien izskanēt un izgaist liek . . . Ak, viss jau notiek vienreiz vien, tomēr vienreiz visam jānotiek . . .