Bezgalīgais stāsts

—   Es jau sacīju: Vārti bez atslēgas ir paši sarežģītākie.

—   Un ja nu man tomēr tas izdotos,— Atrejs turpināja,— vai tad es būtu nonācis Dienvidu orākulā?

—  Jā,— gnoms sacīja.

—   Un es varētu runāt ar Ujulalu?

—  Jā,— gnoms apstiprināja.

—   Un kurš vai kas ir Ujulala?

—   Nav ne jausmas,— gnoms atbildēja, un viņa acīs uzdzirkstīja dusmas,— neviens no visiem, kas pie viņas bijuši, negribēja man to izpaust. Kā tad iespējams pabeigt kādu zinātnisku darbu, ja visi noslēdzas mīklainā klusuciešanā, ko? Plūc kaut vai sev matus laukā — ja tev tādi ir. Ja tu līdz viņai izlauzīsies, Atrej, tad tu man beidzot to pateiksi? Labi? Es mirstu vai nost no zinātkāres, un neviens, neviens pats man negrib palīdzēt. Lūdzu, apsoli man, ka tu to pateiksi!

Atrejs piecēlās un lūkojās uz Lielajiem noslēpumu vārtiem, kurus apspīdēja gaišs mēness stars.

—   Es to nevaru apsolīt, Engivuk,— viņš klusi sacīja,— kaut arī es labprāt tev apliecinātu savu pateicību. Taču, ja nekad neviens nav stāstījis, kas vai kurš ir Ujulala, tad tam būs bijis kāds iemesls. Un, kamēr es to nezinu, es nevaru izšķirties par to, vai šo noslēpumu drīkst zināt tas, kas pats nav stāvējis viņas priekšā.

—  Tad taisies, ka tieci!— gnoms viņam uzkliedza, un viņa ačeles dzirkstīt dzirkstīja.— Nepateicība ir pasaules alga! Visu mūžu tu nopūlies, pētīdams kādu noslēpumu, kas interesētu visus. Taču

palīdzēt neviens nepalīdz. Man vispār nevajadzēja gar tevi likties ne zinis!

Gnomu vīriņš ieskrēja mazajā alā, durtiņas ar sparīgu blīkšķi aizcirtās.

Urgla nāca Atrejam garām un, sīkiem smiekliņiem smiedamās, sacīja:

—   Tas vecais cietpauris ar izkaltušajām smadzenēm nebūt tā nedomā. Viņš tikai kārtējo reizi ir briesmīgi vīlies savu smieklīgo pētījumu dēļ. Viņš dikti gribētu būt tas, kas atminējis lielo noslē­pumu. Slavenais gnoms Engivuks. Nedusmojies uz viņu!

—   Nē,— Atrejs attrauca,— pasaki viņam, lūdzu, ka es no sirds pateicos par visu, ko viņš darījis manā labā. Un arī tev es pateicos. Ja man būs ļauts un ja es atgriezīšos, es katrā ziņā visu izstāstīšu.

—  Vai tad tu gribi mūs pamest?— vecā Urgla vaicāja.

—   Man jāiet,— Atrejs atbildēja,— es nedrīkstu zaudēt laiku. Tagad došos uz orākulu. Paliec sveika! Un sargi tikmēr laimes pūķi Fuhūru!

To pateicis, viņš pagriezās un devās prom uz Lielajiem noslēpumu vārtiem.

Urgla redzēja stalto augumu plīvojošajā mētelī nozūdam starp klintīm. Gnomu sieviņa metās viņam nopakaļ un sauca:

—   Daudz laimes, Atrej!

Taču viņa nezināja, vai zēns to vēl dzirdējis. Čāpodama atpakaļ uz savu mazo alu, Urgla purpināja zem deguna:

—  Viņam tās vajadzēs — patiesi, viņam vajadzēs daudz laimes.

Atrejs stāvēja aptuveni piecdesmit metru attālumā no klinšu vārtiem. Tie bija daudz lielāki, nekā iztālēm varēja domāt. Aiz vārtiem pletās tuksnesīgais līdzenums, kas acīm nedeva ne mazāko punktu, kur aizķerties, tā ka skatiens krita gluži vai tukšumā. Vārtu priekšā un starp abiem pīlāriem Atrejs tagad ieraudzīja mētājamies neskaitāmus galvaskausus un skeletus — tie piederējuši visdažādāka­jiem Fantāzijas valstības iemītniekiem, kas gājuši cauri vārtiem un sastinguši uz mūžu no sfinksu skatiena.

Taču ne jau tas lika Atrejam apstāties. Viņu apturēja sfinksu izskats.

Šo to Atrejs bija iemācījies sava Lielā meklējuma laikā, viņš bija redzējis gan skaistumu, gan briesmas, taču līdz pat šim brīdim viņš nebija zinājis, ka skaistums un briesmas var būt apvienotas vienā veselumā, ka skaistums var būt briesmīgs.

Mēnessgaisma lija pār abām varenajām būtnēm, un, kamēr zēns tām lēnām tuvojās, tās, likās, izaug bezgalīgi lielas. Atrejam šķita, ka sfinksu galvas sniedzas līdz pašam mēnesim un izteiksme, ar kuru tās lūkojās viena otrā, ar katru soli, ko viņš spēra tām tuvāk, mainās. No varenajiem ķermeņiem, pirmām kārtām no cilvēkiem līdzīgajām sejām, sprēgāja šausmu pilna, nepazīstama spēka strāvas — it kā sfinksas nevis vienkārši pastāvētu — līdzīgi marmora akmeņiem, bet gan it kā tās kuru katru mirkli grasītos izzust un vienlaikus rastos no jauna. Un šķitās, ka sfinksas tieši tāpēc ir daudz īstākas par īstāko klinti.

Atrejs sajuta bailes.

Tās nebija tik daudz bailes par sevi no briesmām, kas draudēja, tās bija bailes, kas pārauga viņu pašu. Atrejs neuztraucās par to, ka viņu varētu ķert sfinksu skatiens un viņam uz visiem laikiem būtu jāpaliek noburtam un sastingušam. Nē, tās bija bailes no neaptveramā, no pārmērīgi grandiozā, no Visvarenā tiešamības, kas darīja viņa soļus arvien smagākus, līdz zēns jutās kā auksta, pelēka svina pieliets.

Un tomēr Atrejs gāja tālāk. Viņš vairs neskatījās uz priekšu. Viņš turēja galvu nokārtu un ļoti lēni, soli pa solītim, virzījās uz klinšu vārtiem. Un arvien varenāks kļuva baiļu smagums, kas spieda viņu pie zemes. Tomēr zēns gāja. Viņš nezināja, vai sfinksas ir aizvērušas acis vai ne. Nebija vaļas kavēties. Viņam vajadzēja tikt skaidrībā, vai viņš saņems atļauju ieiet vai arī šeit pienāks Lielā meklējuma gals.