Bezgalīgais stāsts

—   Nudien nesapratu,— sieviņa spīguļojošām acīm viņam uz­bruka,— sāp vai nesāp?

—   Vēl sāp,— Atrejs paskaidroja,— taču tas nav svarīgi . . .

—   Ir gan svarīgi!— Urgla nošņācās.— Man patīk: pacients skaid­ros ārstam, kas ir un kas nav svarīgi! Ko tu no tā saproti, zaļknābi! Ir jāsāp, lai sadzītu. Ja nesāpētu vairs, tad tava roka būtu mirusi.

—  Piedošanu!— Atrejs atvainojās, sajuzdamies kā norāts bērns. — Es tikai gribēju sacīt… tas nozīmē, es gribēju pateikties.

—   Ak, ko nu!— Urgla nelaipni pārtrauca viņu.— Beigu beigās esmu dziedniece. Izpildīju tikai savu amata pienākumu. Un Engivuks, mans vecais, ieraudzīja karekli tev kaklā. Tad mums vairs nebija nekādu jautājumu.

—   Un Fuhūrs?— Atrejs vaicāja.— Kā klājas viņam?

—   Kas tas tāds?

—   Baltais laimes pūķis.

—   Ak ta. Vel nezinu. Viņam ticis drusku vairak neka tev. Bet viņš jau arī drusku vairāk spēj paciest. Vispār rādās, ka izdzīvos. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš atkal atlabs. Laimes pūķim vēl kādu brīdi vajadzīgs miers. Bet kur jūs esat dabūjuši šo indi, ko? Un kā jūs pēkšņi gadījāties šeit? Un kurp jūs dodaties? Un kas jūs esat?

Engivuks tagad arī bija uzradies alas ieejā un klausījās, kā Atrejs atbild uz vecās Urglas jautājumiem. Tad viņš iznāca alas priekšā un sauca:

—   Turi muti, sievišķi, tagad mana kārta!

Tad viņš pagriezās pret Atreju, noņēma cepuri, pakasīja savu kailo galviņu un sacīja:

—   Nedusmojies par viņas pļāpāšanu, Atrej! Vecā Urgla bieži ir mazliet neaptēsta, bet sirds viņai laba. Mans vārds ir Engivuks. Mūs sauc par divvientuļniekiem. Vai ir gadījies par mums dzirdēt?

—   Nē,— Atrejs atzinās.

Engivuks likās mazlietiņ apvainojies.

—   Nu labi,— viņš sacīja,— tu droši vien neapgrozies zinātnieku aprindās, citādi tev katrā ziņā būtu pateikts, ka tu neatradīsi labāku padomdevēju par mani, ja gribēsi tikt pie Ujulalas Dienvidu orākulā. Tu esi ieradies īstajā vietā, manu zēn.

—  To gan tu nedari!— vecā Urgla iesaucās pa vīdam, tad norāpās lejā no sava sēdekļa- un, kaut ko murminādama zem deguna, nozuda alā.

Engivuks tīšuprāt izlikās nedzirdējis večiņas iebildumu.

—   Varu tev daudz ko paskaidrot,— viņš turpināja,— visu savu mūžu esmu studējis šo lietu krustu šķērsu. Speciāli tam nolūkam esmu ierīkojis observatoriju. Drīzumā izdošu lielu zinātnisku darbu par orākulu. Virsraksts: «Ujulalas mīkla, profesora Engivuka atmi­nēta». Neskan slikti, ko? Diemžēl man vēl trūkst dažu sīkumu. Vai tu man varētu palīdzēt, zēn?

—   Observatoriju?— Atrejs vaicāja, jo viņam bija svešs šis vārds.

Engivuks pamāja lepnumā mirdzošām acīm. Ar rokas vēzienu viņš

aicināja Atreju sev līdzi.

Starp varenajām akmens plāksnēm līkumu līkumiem augšup vijās šaura taciņa. Dažās — sevišķi stāvās — vietās bija izkaltas sīkas kāpnītes, kas Atreja kājām, zināms, bija par niecīgu. Viņš gluži vienkārši pārkāpa tām pāri, sperdams lielu soli. Un tomēr viņš pielika visus spēkus, lai tiktu līdzi gnomam, kas naski tipināja pa priekšu.

—   Tagad ir gaiša mēness nakts,— Engivuks sacīja,— tu to varēsi redzēt.

—   Ko?— Atrejs gribēja zināt.— Ujulalu?

Taču Engivuks noraidoši pamāja un gāzelēdamies devās tālāk.

Beidzot viņi bija nonākuši klinšu torņa galotnē. Pamats bija līdzens, tikai uz vienu pusi pacēlās dabas veidots brustvērs, akmens plāksnes aizsargsiena. Šīs plāksnes vidū bija caurums, acīmredzot ar instrumentiem izdobts. Cauruma priekšā uz statīva stāvēja no saknēm darināts mazs teleskops.

Engivuks tajā ielūkojās un, dažas skrūves viegli pagriezdams, to noregulēja, tad apmierināts pameta ar galvu un uzaicināja Atreju ieskatīties. Zēns paklausīja, tikai viņam vajadzēja apgulties uz zemes un atbalstīties uz elkoņiem, lai ieskatītos teleskopā.

Tas bija iestādīts uz lielajiem klinšu vārtiem, proti, tā, ka bija redzama labā pīlāra apakšējā daļa. Un tagad Atrejs pamanīja, ka blakus šim pīlāram, augstu izslējusies un pilnīgi nekustīga, mēness­gaismā sēž varena sfinksa. Priekšējās ķetnas, uz kurām viņa atbalstī­jās, bija kā lauvam, ķermeņa aizmugurējā daļa bija kā vērsim, uz muguras viņai bija vareni ērgļa spārni un seja kā cilvēkam, vismaz pēc formas, jo pati izteiksme nebija cilvēciska. Bija grūti pateikt, vai šī seja smaida vai atspoguļo neizmērojamas bēdas vai arī pilnīgu vienaldzību. Tomēr, kad Atrejs to kādu brīdi bija vērojis, tā viņam likās bezgalīga ļaunuma un nežēlības pilna, taču tūliņ pat viņam atkal vajadzēja mainīt savu spriedumu, jo piepeši viņš neredzēja tajā neko citu kā vienu vienīgu prieku.

—   Diezgan!— Atrejs dzirdēja gnoma balsi pie savas auss.— Tu to neizdibināsi. Tā klājas ikvienam. Ari man. Visu savu mūžu esmu vērojis un neesmu ticis skaidrībā. Tagad otru!

Un viņš pagrieza vienu no skrūvēm, attēls slīdēja cauri vārtiem, aiz kuriem stiepās tikai plašais, tukšais līdzenums, tad Atreja skatienam pavērās kreisais pīlārs, un šeit tādā pašā stāvoklī sēdēja otra sfinksa. Tās varenais ķermenis mēnessgaismā mirdzēja neparasti blāvi kā izlijis sudrabs. Šķita, ka tā nenovērsdamās raugās uz pirmo sfinksu, tāpat kā pirmā bija nekustīgi raudzījušies uz otrās pusi.