Bezgalīgais stāsts

—  Ja mēs Bērnišķo ķeizarieni neizglābsim, viņa nomirs,— Atrejs piebilda uzstājīgāk.

—   Arī taisnība,— Morla piekrita.

—   Bet līdz ar viņu ies bojā Fantāzija,— Atrejs iesaucās,— iznī­cība jau plešas malu malās. Es pats to redzēju.

Morla stīvi palūkojās zēnā savām milzīgajām, tukšajām acīm.

—   Mums nekas nav pretī, vai ne, večiņ?— tā guldzošā balsī atteica.

—   Tad mēs visi aiziesim bojā!— Atrejs brīdināja.— Visi!

—   Pavei, mazuli, kas mums tur vairs par daļu?— Morla atbil­dēja.— Tas viss mums vairs nav no svara. Viss taču ir vienalga, viss gluži vienalga.

—   Arī tevi iznīcinās, Morla!— Atrejs dusmās kliedza.— Arī tevi! Vai varbūt tu domā —ja esi tik veca, tad pārdzīvosi Fantāziju?

—   Pavei, mazuli, mēs esam vecas,— Morla guldzošā balsī sacīja,— daudz par vecu. Mēs esam pietiekami ilgi dzīvojušas. Pārāk daudz esam redzējušas. Kas zina tik daudz, cik mēs, tam nekas vairs nav svarīgi. Viss mūžam atkārtojas, diena un nakts, vasara un ziema, pasaule ir tukša un bez satura. Viss griežas pa apli. Kas sākas, tam atkal jābeidzas, kas dzemdēts tiek, tam jāmirst. Viss izlīdzinās — la­bais un ļaunais, muļķība un gudrība, skaistais un atbaidošais. Pāri paliek tukšums. Nekas nav īsts. Nekas nav svarīgs.

Atrejs nezināja, ko lai atbild. Vecum vecās Morlas milzīgais, tumšais un tukšais skatiens paralizēja visas domas. Pēc brīža atkal atskanēja bruņurupucienes balss:

—  Tu esi jauns, mazuli. Mēs esam vecas. Ja tu būtu tik vecs, cik mēs, tu zinātu, ka nav nekā cita kā skumju. Āreče! Kāpēc mēs nevarētu nomirt — tu, es, Bērnišķā ķeizariene, visi, visi? Viss taču ir tikai šķietams, spēle, kurā nav uzvarētāju. Viss ir vienalga. Liec mūs mierā, mazuli, ej prom!

Atrejs sasprindzināja savu gribasspēku, lai turētos pretī stingu­mam, ko izstaroja bruņurupucienes skatiens.

—  Ja tu tik daudz zini,— viņš sacīja,— tad zināsi arī, kas tā ir par slimību Bērnišķajai ķeizarienei un vai ir kādas zāles?

—   Zinām, vai ne, večiņ, zinām,— Morla smagi nopūtās,— bet ir taču vienalga, vai viņa tiks izglābta vai ne. Tad kāpēc lai mēs to teiktu?

—  Ja tev patiešām ir vienalga,— Atrejs centās viņu apstrīdēt,

—   tad tu man to tikpat labi varētu pateikt.

—  Varētu jau arī, večiņ, vai ne?— Morla sacīja urkšķošā balsī.— Tikai mums nav nekāda prieka to darīt.

—  Tad jau taisni iznāk, ka tev nav vienalga!— Atrejs iesaucās.

—  Tad tu pati netici tam, ko saki!

Ilgu laiku valdīja klusums, pēc tam viņš izdzirdēja dziļu guldzē- šanu un atraugāšanos. Tā gan laikam būs bijusi savāda smiešanās, ja vecum vecā Morla vispār vēl pazina smieklus. Vismaz viņa sacīja:

—  Tu esi viltīgs, mazuli. Areče! Tu esi viltīgs. Sen jau mums vairs nav bijis tik jautri, vai ne, večiņ? Āreče! Mēs tik tiešām to varētu pateikt. Nav nekādas starpības. Vai pateiksim viņam, večiņ?

Iestājās ilgs klusums. Atrejs saspringti gaidīja Morlas atbildi, nepārtraukdams viņas lēno un bezcerīgo domu gaitu ar jautājumiem. Beidzot viņa turpināja:

—  Tu dzīvo īsu bridi, mazuli. Mēs dzīvojam ilgi. Jau daudz par ilgu. Taču mēs dzīvojam laikā. Tu īsu brīdi. Mēs ilgi. Turpretī Bērnišķā ķeizariene jau dzīvoja pirms manis. Tomēr viņa nav veca. Viņa ir vienmēr jauna. Āreče! Viņas mūžs tiek mērots nevis pēc ilguma, bet pēc vārda. Viņai ir vajadzīgs jauns vārds, vienmēr jauns. Vai tu zini, kāds ir viņas vārds, mazuli?

—   Nē,— Atrejs atzinās,— nekad es to vēl neesmu zinājis.

—   Un arī nevari zināt,— Morla atbildēja,— pat mēs to nespējam atcerēties. Un tomēr viņai tie ir bijuši jau daudzi. Tikai visi ir aizmirsti. Viss ir pagājis. Āreče! Tomēr bez vārda viņa nespēj dzīvot. Bērnišķajai ķeizarienei ir vajadzīgs jauns vārds, tad viņa atkal taps vesela. Kaut gan — kāda nozīme, taps vesela vai ne?

Morla aizvēra lielās, dīķim līdzīgās acis un sāka lēnām vilkt galvu atpakaļ.

—   Pagaidi!— Atrejs iesaucās.— Kur viņa var dabūt sev vārdu? Kas to var iedot? Kur es atradīšu šo vārdu?

—    Neviens no mums,— zēns dzirdēja Morlu guldzinām,— ne­viena Fantāzijas būtne nespēj tai dot jaunu vārdu. Tāpēc tam visam nav nekādas nozīmes. Nepārdzīvo, mazuli! Tas viss nav svarīgi.

—   Kurš tad?— Atrejs kliedza, nevaldīdams pār sevi.— Kurš viņai var dot vārdu, kas izglābs viņu un mūs visus?

—   Netrokšņo tik briesmīgi!— Morla aizrādīja.— Liec mūs mierā un ej prom! Mēs arī nezinām, kas to var.

—   Ja tu to nezini,— Atrejs kliedza arvien skaļāk,— kurš tad to var zināt?

Morla vēlreiz atvēra acis.

—  Ja tu nevalkātu «rotu»,— viņa smagi sēca,— mēs tevi būtu aprijušas, lai atkal būtu miers. Āreče!

—   Kurš?— Atrejs neatkāpās.— Pasaki man, kurš to zina, un es tevi uz visiem laikiem un mūžīgi likšu mierā!

—   Ir taču pilnīgi vienalga,— viņa atbildēja,— varbūt Ujulala Dienvidu orākulā. Varbūt viņa to zina. Kas mums par daļu.

—   Un kā es tur varu nonākt?

—   Tur tu vispār nevari nonākt, mazuli. Āreče! Pat ne desmittūk- stoš dienu laikā. Tavs mūžs ir pārāk īss. Tu pirms tam nomirtu. Tas ir pārāk tālu. Dienvidos. Daudz par tālu. Tāpēc viss velti. Mēs taču pašā sākumā to jau teicām, vai ne, večiņ? Lai paliek, kā ir, met mieru, mazuli! Un galvenais — netraucē mūs!