Bezgalīgais stāsts

Citu — pašu tuvāko koku galotnes vēl bija zaļas, taču kokiem, kuri atradās aiz tiem, lapotne likās zaudējusi jebkuru krāsu, tā bija pelēka. Un vēl mazliet tālāk tā šķita savādi caurspīdīga, miglaina vai, pareizāk sakot, arvien neīstāka. Un tālāk vairs nebija nekā, itin nekā. Tā nebija ne klaja vieta, ne tumsa, tā nebija arī gaisma, tas bija kaut kas acīm nepanesams un radīja akluma sajūtu. Jo neviena acs nespēj skatīties pilnīgā tukšumā. Atrejs aizšāva sejai priekšā roku un gandrīz vai nokrita no zara. Tad viņš stingri pieķērās pie koka un, cik vien ātri varēdams, rāpās atpakaļ. Zēns bija pietiekami daudz redzējis. Tikai tagad viņš pilnībā aptvēra tās šausmas, kas bija izplatījušās Fantāzijā.

Nonācis atkal milzu koka piekājē, Atrejs redzēja, ka visi trīs mizu troļļi ir nozuduši. Viņš uzlēca mugurā savam zirgam un varenos aulekšos drāzās prom no šā tukšuma, kas izplatījās lēnām, taču neapturami. Tikai kad bija jau kļuvis tumšs un Haules mežs sen palicis aiz muguras, viņš apstājās atpūsties.

Un šajā naktī Atreju gaidīja jau otrais piedzīvojums, kas Lielajam meklējumam deva jaunu virzienu.

Proti, viņš redzēja sapnī — vēl daudz skaidrāk nekā līdz šim — lielo purpura bifeli, kuru bija gribējis nogalināt. Šoreiz zēns stāvēja tam pretī bez stopa un bultām. Viņš sajutās niecīgi sīks, bet zvēra galva aizpildīja visas debesis. Un zēns dzirdēja, ka tas viņu uzrunā. Visu vārds vārdā saprast nevarēja, taču purpura bifelis sacīja aptuveni tā:

— Ja tu būtu mani nogalinājis, tu tagad būtu mednieks. Tomēr tu no tā atsacījies, tāpēc varu tev, Atrej, palīdzēt. Klausies! Fantāzijā dzīvo kāda būtne, kas vecāka par visām citām būtnēm. Tālu, tālu no šejienes ziemeļos plešas Skumju purvi. Šo purvu vidu paceļas Raga kalns. Tur mājo vecum vecā Morla. Meklē vecum veco Morlu!

Pēc tam Atrejs pamodās.

Torņa pulkstenis nosita divpadsmit reizes. Bastiāna klasesbied­riem tagad drīz vajadzēja iet lejup uz fizkultūras zāli. Varbūt viņi šodien spēlēs tautas bumbu ar lielo, smago medicīnisko bumbu, ar kuru Bastiāns vienmēr rīkojās sevišķi neveikli — tāpēc viņu negri­bēja neviena no abām komandām. Dažreiz ari to vajadzēja spēlēt ar mazu, akmenscietu laptas bumbu, kas radīja briesmīgas sāpes, ja ar to trāpīja. Un Bastiānam vienmēr trāpīja, turklāt no visa spēka, jo viņš bija ērts mērķis. Bet varbūt arī šodien būs rāpšanās pa virvi — vingri­nājums, kas Bastiānam īpaši riebās. Kamēr vairums pārējo skolēnu jau bija pašā augšā, viņš piesarcis parasti šūpojās kā miltu maiss visai klasei par lielu prieku virves lejasgalā un netika ne pusmetra uz augšu. Un fizkultūras skolotājs Menges kungs neskopojās ar asprātī­bām, zobodamies par neveiklo zēnu.

Bastiāns būtu daudz devis, lai varētu kļūt tāds kā Atrejs. Tad gan visi redzētu!

Un viņš dziļi nopūtās.

Ceļš veda uz ziemeļiem, arvien tālāk uz ziemeļiem. Atrejs atvēlēja sev un savam zirgam tikai visnepieciešamākos mirkļus miegam un ēšanai. Viņš jāja dienu un nakti, cauri saules svelmei un lietum, cauri vētrām un negaisiem. Viņš nekam vairs nepiegrieza vērību un nevienu vairs netincināja.

Jo tālāk ziemeļos Atrejs nonāca, jo tumšāks kļuva. Svina pelēka krēsla, kas palika nemainīga, piepildīja dienas. Naktīs pie debesīm mirdzēja kāvi.

IV. Vecum vecā Morla

Kādu ritu, kura drūmajā mijkrēslī laiks likās esam apstājies, viņš beidzot no kāda pakalna ieraudzīja Skumju purvus. Miglas lēveri slīdēja tiem pāri, vietu vietām parādījās mazi mežiņi ar kokiem, kuru stumbri uz leju sadalījās četrās, piecās vai vairākās līkās koka kājās, un tie izskatījās pēc milzīgiem vēžiem, kas stāv melnajā ūdenī uz daudzām kājām. No brūnās lapotnes itin visur nokarājās gaisa saknes, kas līdzinājās nekustīgiem taustekļiem. Bija gandrīz neiespē­jami noteikt, kurās vietās zeme starp lielajām paltīm bija cieta un kurās ūdeni klāja tikai ūdensaugu sega.

Artakss šausmās klusu nosprauslājās.

—  Vai mums jādodas turp iekšā, kungs?

—  Jā,— Atrejs atbildēja,— mums jāatrod Raga kalns, kas paceļas šo purvu vidū.

Zēns mudināja Artaksu, un zirdziņš paklausīja. Soli pa solim tas ar saviem nagiem pārbaudīja zemes cietību, taču tādējādi viņi virzījās uz priekšu ļoti lēni. Beidzot Atrejs nokāpa lejā un veda Artaksu pavadā sev nopakaļ. Vairākas reizes zirgs iegrima, tomēr drīz vien atkal izķepurojās laukā. Jo dziļāk viņi iebrida Skumju purvos, jo smagnējākas kļuva Artaksa kustības. Zirdziņš nokāra galvu un tik tikko vairs vilkās uz priekšu.

—   Artāks, kas tev noticis?— Atrejs vaicāja.

—    Es nezinu, kungs,— dzīvnieks atbildēja,— es domāju: mums jāgriežas atpakaļ. Tam visam taču nav nekādas nozīmes. Mēs dzena­mies pakaļ kaut kam tādam, ko tu esi tikai nosapņojis. Mēs neko neatradīsim. Varbūt tik un tā ir par vēlu. Varbūt Bērnišķā ķeizariene jau ir mirusi un visam, ko mēs darām, nav nekādas jēgas. Griezīsimies atpakaļ, kungs!

—   Tā tu vēl nekad neesi runājis, Artāks,— Atrejs izbrīnījies sacīja,— kas tev kait? Vai tu esi slims?