Bezgalīgais stāsts

Neviens nevarēja labāk saprast, ko tas nozīmē, kā Bastiāns. Kaut arī viņa tēvs bija dzīvs. Bet Atrejam nebija ne tēva, ne mātes. Toties Atreju bija uzaudzinājuši visi vīrieši un visas sievietes kopā un viņš bija «visu dēls», kamēr viņam, Bastiānam, patiesībā nebija ne­viena — jā, viņš nebija neviena dēls. Un tomēr Bastiāns priecājās, ka viņam vismaz tik daudz kopīga ar Atreju, jo citādi gan viņiem diemžēl nebija nekāda lielā līdzība — ne drosmes un apņēmības ziņā, ne ārējā veidola ziņā. Un tomēr ari viņš, Bastiāns, bija devies Lielajā meklējumā, nezinādams, kur tas viņu aizvedīs un kā tas beigsies.

—  Tad būs labāk,— sacīja vecais kentaurs,— ja tu dosies prom neatvadījies. Es palikšu un viņiem visu paskaidrošu.

Atreja seja kļuva vēl šaurāka un stīvāka.

—   Kur man jāsāk?— viņš vaicāja.

—   Visur un nekur,— Kairons atbildēja.— Kopš šā brīža tu esi viens, un neviens tev nevar dot padomu. Un tā tas būs līdz Lielā meklējuma beigām — lai arī kā tas beigtos.

Atrejs pamāja.

—   Dzīvo sveiks, Kairon!

—   Dzīvo sveiks, Atrej! Un — daudz laimes!

Zēns pagriezās riņķi, gribēdams jau iziet no telts, taču kentaurs viņu vēlreiz pasauca atpakaļ. Kad viņi nostājās viens otram pretī, vecais Kairons uzlika Atrejam abas rokas uz pleciem, dziļā cieņā smaidīdams ieskatījās zēnam acīs un lēnām sacīja:

—   Man šķiet, ka es sāku saprast, kāpēc Bērnišķās ķeizarienes izvēle kritusi uz tevi, Atrej.

Zēns mazliet nolieca galvu, tad ātri izgāja ārā.

Laukā telts priekšā stāvēja Atreja zirgs Artakss. Viņš bija ābolains un maza auguma, līdzīgs savvaļas zirgam ar īsām, spēcīgām kājām, un tomēr tuvu un tālu atzīts par ātrāko un izturīgāko rikšotāju. Kumeļš vēl bija ar segliem un iemauktiem — tāds, kā atgriezies kopā ar Atreju no medībām.

—   Artāks,— Atrejs pačukstēja un papliķēja viņam pa kaklu, — mums jādodas ceļā. Mums jādodas prom, ļoti tālu. Neviens nezina, vai mēs atgriezīsimies un kad mēs atgriezīsimies.

Zirdziņš pamāja ar galvu un klusām nosprauslājās.

—  Jā, kungs,— viņš atbildēja,— un kā būs ar tavām medībām?

—   Mēs iesim daudz lielākās medībās,— Atrejs paskaidroja un iesēdās seglos.

—   Apstājies, kungs!— zirdziņš nosprauslājās.— Tu esi aizmirsis savus ieročus. Vai tad tu dosies ceļā bez stopa un bultām?

—  Jā, Artāks,— Atrejs atbildēja,— jo es tagad valkāju «rotu» un man jābūt neapbruņotam.

—   Ho!— zirdziņš iesaucās.— Un kurp mēs dosimies?

—   Kurp vien tu vēlies, Artāks,— Atrejs atteica,— kopš šā mirkļa mēs esam devušies Lielajā meklējumā.

Un viņi aizaulekšoja prom, ļaudami sevi aprīt nakts melnumam.

III. Savādie sapņi

Bet taja paša laika cita Fantazijas vieta notika kaut kas tads, ko neviens nenovēroja un par ko ne Atrejam, ne Artaksam, ne ari Kaironam nebija ne mazākās nojausmas.

Kādā attālā naksnīgā viršu audzē tumsa savilkās loti lielā,. izplūdušā tēlā. Melnums sabiezēja, un drīz vien nakts fonā, kas gūlās pār virsāju, kļuva redzams varens ķermenis. Vēl tā apveidi bija neskaidri, taču tas stāvēja uz četrām ķetnām un tā varenajā, pinkainajā galvā asi gailēja zaļas acis. Tagad tas pacēla augstu gaisā purnu un sāka ošņāties. Tādā pozā tas stāvēja ilgu laiku. Tad pēkšņi šķita, ka dīvainais radījums atradis smaržu, kuru meklējis, jo tam no rīkles izlauzās dziļš, uzvarošs rēciens.

Ēnu radījums metās skriet. Slaidiem, nedzirdamiem lēcieniem tas joņoja cauri bezzvaigžņu naktij.

Torņa pulkstenis sita vienpadsmit. Tagad sākās lielais starpbrīdis. No gaiteņa atbalsojās bērnu klaigas, viņi skrēja lejā uz skolas pagalmu.

Bastiānam, kas joprojām sēdēja turka pozā uz vingrošanas paklājiem, bija notirpušas kājas. Zēns taču nebija nekāds indiānis, tāpēc piecēlās, izņēma maizi un ābolu no sava portfeļa un mazlietiņ paskraidīja pa noliktavas telpu šurpu turpu. Kājās uzradās kņudoņa, un tās pamazām atdzīvojās.

Tad Bastiāns uzrāpās uz vingrošanas buka un uzsēdās uz tā jāteniski. Viņš iztēlojās sevi par Atreju, kas aulekšo Artaksa mugurā cauri naktij, un pieglaudās pie sava zirdziņa kakla.

—   Nū!— Bastiāns iesaucās.— Uz priekšu, Artāks, nū! nū!

Tad viņš izbijās. Tas bija pārlieku nepiesardzīgi — tik skaļi klaigāt. Ja nu viņu tagad kāds ir sadzirdējis? Zēns brīdi gaidīja un klausījās. Taču dzirdama bija tikai daudzbalsīga bļaustīšanās skolas pagalmā.

Mazliet nokaunējies, viņš atkal norāpās no vingrošanas buka lejā. Nudien, gluži kā tāds mazs bēras!

Bastiāns attina vaļā maizi, noslaucīja ābolu gar biksēm un grasījās jau tajā iekosties, tomēr apstājās.

—   Nē,— viņš skaļi sacīja pats sev,— ēdamais rūpīgi jāsadala. Kas zin, cik ilgi man ar to būs jāiztiek.

Smagu sirdi Bastiāns atkal ietina maizi, ielika to kopā ar ābolu atpakaļ portfelī, tad nopūzdamies apsēdās uz vingrošanas paklājiem un paņēma rokās grāmatu.