Bezgalīgais stāsts

Tās priekšā pletās meža klajums, un tur apmetnes ugunskura gaismā sēdēja trīs tēli — ļoti atšķirīga veidola un lieluma. Kāds milzis, kas izskatījās tā, it kā viss viņā būtu no pelēka akmens, gulēja izstiepies uz vēdera un bija gandrīz desmit pēdu garš. Viņš atbalstīja ķermeņa augšdaļu uz elkoņiem un lūkojās ugunī. Raupjajā akmens sejā, kas likās neparasti maziņa, salīdzinot ar varenajiem pleciem, izcēlās zobi, kas atgādināja tērauda cirtņu rindu. Malduguns nosprieda, ka viņš pieder pie kādas klinšu grauzēju ģints. Tie bija radījumi, kas dzīvoja neiedomājami tālu no Haules meža kādos kalnos, taču viņi ne tikai dzīvoja šajos kalnos — šie kalni bija arī viņu barība, jo viņi tos mazpamazām apēda. Klinšu grauzēji pārtika no klintīm. Laimīgā kārtā viņi bija ļoti pieticīgi un iztika nedēļām un mēnešiem ilgi ar vienu vienīgo kumosu šās viņiem tik ārkārtīgi vērtīgās barības. Turklāt- klinšu grauzēju nebija daudz, un bez tam kalni bija ļoti lieli. Bet, tā kā šie radījumi tur dzīvoja jau ļoti ilgi un sasniedza daudz lielāku vecumu nekā vairums citu Fantāzijas pasaules iemītnieku, kalni laika gaitā bija ieguvuši ļoti dīvainu izskatu. Tie līdzinājās milzīgam Emmentāles siera gabalam, kas pilns caurumiem. Tāpēc, šķiet, tos ari sauca par Alu kalniem.

Taču klinšu grauzēji ne tikai pārtika no akmeņiem, viņi darināja no tiem visu, kas nepieciešams: mēbeles, platmales, kurpes, darbarīkus, pat pulksteņus ar dzeguzi. Un tāpēc ari nebija nekāds brīnums, ka šim klinšu grauzējam aiz muguras atradās kaut kas līdzīgs velosipē­dam, kas sastāvēja vienīgi un tikai no minētā materiāla un kam bija divi riteņi, kuri izskatījās pēc milzīgiem dzirnakmeņiem. Kopumā tas drīzāk atgādināja tvaika veltni ar pedāļiem.

Otrais tēls, kas sēdēja pie ugunskura pa labi, bija mazs lietuvēns. Viņš bija, augstākais, divtik liels kā malduguns un līdzinājās piķa melnam, pūkainam kāpuram, kas piecēlies sēdus. Runādams tas sparīgi žestikulēja ar divām sīkām, sārtām roķelēm, un tur, kur zem melnajiem, izspūrušajiem matiem vajadzēja būt sejai, kā mēnestiņi spīdēja divas lielas, apaļas jo apaļas acis.

Visdažādākās formas un lieluma lietuvēni Fantāzijas pasaulē bija sastopami malu malās, un tāpēc uzreiz nevarēja pateikt, vai šis te dzīvo kaut kur tuvumā vai ieradies no tālienes. Katrā ziņā šķita, ka ari, viņš ir ceļā, jo dzīvnieks, ko lietuvēni parasti izmanto jāšanai — liels sikspārnis —, kā aizvērts lietussargs karājās viņam aiz muguras kādā zarā ar galvu uz leju, ietinies savos spārnos.

Trešo tēlu ugunskura kreisajā pusē malduguns saskatīja tikai pēc krietna brīža, jo tas bija tik niecīgs, ka no šāda attāluma to varēja sazīmēt ar grūtībām. Tas bija sīkuļu ģints pārstāvis, visai trauslas ķermeņa uzbūves puišelis raibā uzvalķelī un ar sarkanu cilindru galvā.

Par sīkuļiem malduguns nezināja tikpat kā neko. Viņa tikai reiz bija dzirdējusi, ka šīs radības būvē veselas pilsētas uz koku zariem, turklāt namiņus citu ar citu saistot trepītes, virvju kāpnes un slidkalniņi. Taču šie ļautiņi dzīvoja gluži citā bezgalīgās Fantāzijas pasaules galā, daudz, daudz tālāk no šejienes nekā klinšu grauzēji. Tāpēc vēl jo apbrīnojamāk šķita, ka jāšanai šis sīkulis bija izvēlējies tieši gliemezi. Tas sēdēja sīkulim aiz muguras. Uz gliemeža iesārtā namiņa vizuļoja mazi, sudraboti segli, un ari iemaukti un pavada, kas bija piestiprināta tam pie taustekļiem, spīdēja kā sidraba diedziņi.

Malduguns brīnījās, ka tieši šīs trīs tik atšķirīgās būtnes saticīgi sēž te kopā, jo parasti gan Fantāzijas pasaulē nebūt nebija tā, ka visas ģintis dzīvotu mierā un sadraudzībā. Bieži notika cīņas un kari, gadsimtu garumā stiepās arī ķildas starp atsevišķām sugām, un bez tam neba tikai godīgi un labsirdīgi radījumi dzīvoja Fantāzijā, bija arī zaglīgi, ļauni un nežēlīgi. Malduguns taču pati piederēja pie dzimtas, kurai nedrīkst ne pārāk ticēt, ne uzticēties.

Tikai labu bridi vērojusi ainu ugunskura gaismā, malduguns pamanīja, ka ikvienam no trim tēliem ir vai nu balts karodziņš, vai arī šķērsām pār krūtīm plata, balta lente. Tātad arī viņi bija ziņneši vai sarunu vedēji, un līdz ar to, protams, kļuva skaidrs, kāpēc šie radījumi izturas tik miermīlīgi.

Galu galā — varbūt viņi devušies ceļā ar to pašu mērķi, kāds bija arī maldu gunij,

Tas, ko viņi runāja, no tālienes nebija saprotams, jo koku galotnēs plosījās brāzmains vējš. Bet ja jau ceļinieki cits citu respektēja kā sūtņus, varbūt viņi par tādu atzīs ari malduguni un nenodarīs tai neko pāri. Un beigu beigās maldugunij bija nepieciešams pajautāt kādam ceļu. Labāka izdevība mežā un nakts vidū diezin vai gadīsies. Viņa tātad saņēma dūšu, iznāca no paslēptuves, pamāja ar balto karodziņu un trīcēdama gaisā apstājās.

Klinšu grauzējs, kas gulēja ar seju pret malduguni, pamanīja viņu pirmais.

—   Varena rosība te šonakt,— viņš čīkstošā balsī sacīja.— Re, kur vēl viens ceļinieks.

—   Huhū, malduguns!— čukstošā balsī ierunājās lietuvēns, un viņa ačeles, apaļas kā mēnestiņi, iegailējās.— Priecājos, priecājos!